Kādas varētu būt visizplatītākās bērnu audzināšanā pieļautās kļūdas?

Bļaušana, sišana, uzmanības trūkums, ignorēšana, noniecināšana par to ka kaut ko nevar izdarīt.. Tad vēl nedrīkst teikt:"Aizveries?", "Paklusē!", "Klusu!".. Pretējā gadījumā bērns nākotnē nespēs izteikt savu viedokli un domas..
Vēl liela kļūda ir tas, ka vecāki uzspiež savu gribu vai viedokli, kaut arī var piedāvāt variantus.. Piemēram, bērns negribēs vilkt to, ko vecāki ir izvēlējušies..Šādā gadījumā vecāki var dot izvēlēties bērnam no vismaz divām cepurēm. Bērns izvēlas sev tīkamāko cepuri un ir laimīgs. Vecāki, protams, bērnam deva izvēlēties starp cepurēm, kuras tieši vecāki bija iekļāvuši izvēles variantos..
Ir vēl daudz kļūdu, kuras vecāki pieļauj bērnu audzināšanā. Varētu domāt, ka ja bērnus nevar sist vai bļaut virsū, tad bērns būs izlutināts un nepaklausīgs.. Bet ir daudz psiholoģijas grāmatu, kur aprakstīts, ko bērns attiecīgajā vecumā domā un kā labāk bez bļaušanas un fiziskās ietekmēšanas panākt, ka bērni klausa.. Domāju, ka māmiņām ir laiks, kamēr mazie guļ pusdienaslaiku, palasīt kādu gudru grāmatu, lai iegūtu kādu padomu..

nesadot pa pakalju un vest uz mac donaldu

bērnu izlaiž tā, ka vecaki pec tam paši netiek galā..sīcis 'kāpj uz galvas' utt.

nevelta pietiekami daudz uzmanības.

tad kad shmurgulis beigaas sanaak?  

Sišana, bļaušana virsū utml.

Kā jau minēja krii_, ļoti svarīga ir uzmanība, kas tiek veltīta bērnam. Bērnam uzmanība ir nepieciešama visu laiku. Vēl nevajadzētu audzināt pēc "uķi puķi, kāds smuks bebītis" principa, jo tad izaugs tāds pats uķi puķi bebītis. Vajag ar bērniem kontaktēties kā ar pieaugušiem cilvēkiem, tikai nedaudz maigākā tonī. Nevajag izdabāt viņa kaprīzēm un vēlmēm, bet to pašu pasniegt nedaudz savādāk. Pirms bērnu sāk pērt par sastrādātajām ķibelēm, ieteicams ir vispirms aprunāties un noskaidrot, vai tas maz ir nepieciešams. Lielākā problēma ir stress, kas uzkrājas vecākos, mātēs it sevišķi, un, kas agri vai vēlu tiek izlikts uz bērna, fiziskā vai verbālā veidā.

Mazvērtības kompleksa iedzīšana, sakot tādas frāzes kā:"Tu neko nevari, tu esi tik neveikls, tu esi stulbs, Pēterītis ir gudrāks par tevi, Ilzīte to dara par tevi labāk" u.tml. Vēlāk bērns vairs nespēs neko normāli izdarīt, jo viņa apziņā būs iesēdies tas, ka viņš ir slikts, dumjš, neko nevar un citi vienmēr ir par viņu labāki.

Īsumā- bērnam nekad nedrīkst potēt to, kas viņš, lūk, neko neprot un saukt par muļķi - tad viņš ar laiku tāds arī kļūs. Bērnam viss ir jāiemāca ar pacietību un galvenais - MĪLESTĪBU.

Pārāk liela ucināšanās. Bieži vien bērni tiek arī pārāk daudz izlaisti un iemācās vecākiem kāpt uz galvas. Bet arī pārāk daudz aizliegumu rada bērnā spītu un vēlmi darīt pretēji vecāku gribai. Vispār nav nosakāms viens audzināšanas modelis, pēc kura vadīties visiem vecākiem, jo gluži tāpat kā pieaugušajiem, arī bērniem katram ir savs raksturs. Cits bērns ir saprotošs un mierīgs jau kopš dzimšanas, bet cits ir spītīgs un valdonīgs. Galvenais ir bērnā ieaudzināt sapratni un atbildību, bet arī jāsamierinās ar to, ka nevaram bērnu izaudzināt tieši tādu, kādu esam izdomājuši, kur nu vēl ar varu.

izlutina, visatlautiba, un kkas tads

šausmiiigi liela ierobežotība.
vai tieši otrādi- izlutināšana.