Kāds zin kā cilvēks vispār var izrakt aku?

cik zinu populācija bija 2.6milioni,varētu būt ka 2milioni jau nu vel to4naq ir palikuši!

lai kaut ko iemaaciitos un nodotu to taalaak, mees dziivojam lai vismaz vienam cilveekam, paliidzeetu iet pareizo celju, un tikai tad dziivei ir kaut kaada jeega

Man brālis nomira autoavārijā. Pēc bērēm pamainījās skats uz dzīvi - tu redzi, ka klasesbiedri noraksta matemātikas mājasdarbu, sarunājas par datorspēlēm, dzīve rit savu gaitu, bet tu sēdi un domā, kāpēc viņi nebēdājas kopā ar tevi. Tāda sajūta, it kā dzīve apstājās un iet atpakaļ, nevis uz priekšu, liekas, ka ne tikai tev, bet visai pasaulei. Kaut gan tā, protams, nav.
Bet mani uzreiz palaida vaļā tas, ka neilgi pēc bērēm, mans brālis mani apskāva sapnī, un pēc tā es zinu, ka viņš ir kopā ar mani un manu ģimeni. un nekad pēc tās reizes neesmu raudājusi.
Pati 6 klasē esmu slīkusi skolas baseinā, teikšu tā, dzīvot vienozīmīgi gribu līdz kādiem 200 gadiem vismaz Sajūta nav patīkama, par agru vēl mirt un domāt par nāvi. Jādzīvo. Šodien. Rīt. un vēl gadsimtu uz priekšu

Redzēt?
Sāksim ar to, ka 90% kosmosa bilžu ar tālajām planētām un galaktikām ir tikai radioteleskopu fiksējumu interpretācijas.
Respektīvi cilvēks saņem aptuvenus ciparus par to, kādi radio viļļņi līdz turienei tiek, izejot no saņemtajiem datiem - cipariem, mākslinieks ķeras pie fotošopa un zīmē parastajiem mirstīgajiem zīmējumus, kā tad tur tas viss izskatās.. balstoties uz savu iztēli.

Mēs no visuma zinām laikam 1% un viss pārējais ir neatklāts, tāpēc runāt par standartiem, minerāļiem un mums zināmām lietām ir absurdi.
Es pat pieļauju, ka ir paralēlās pasaules (spoki), kurus mēs vienkārši neredzam, nevis tādēļ ka tās ir kaut kur citur. Izejot no molekulārfizikas mums vajadzētu spēt pat iziet cauri sienām, jo atomi tak ir kā sienā tā mūsos, bet mums ir "ierobežojumi".. noņem ierobežojumus..
..jāņem vērā fakts, ka mēs nevis elpojam gaisu, bet gluži kā zivis peldam, tikai mūsu gadījumā ūdens tak tik blīvs. Viss ir atkarīgs no skata leņķa.

Ja runa iet pa tām jūtām un kapē viņi tā dara,tad iespējams,ka tas viss ir dēļ kaut kā, nevis dabīgi.
Ja cilvēks ir kaut kādā ticis iekšēji sāpināts,tad viņam pēctam izveidojas šī aizsardzība.
It kā viņš piekrīt visam ko otrs saka utt, bet prātā tomēr eksistē tā doma - man tā bija, es tā vairs negribu, tapēc....
Ko viņi varbūt iegūst no tā,nu īsteībā jau neko, tik sev dzīvi čakarē jo sevi 100% vairs tai neatdod,tai neuzsticas.
Var jau būt,ka tā arī ir labi,ej tu zini kā ir labi.

vot man radies tāds pats jautājums ? :O
laikam jau tas otrs cilvēks, vnk ļotisimpatizē, gan iekšēji, gan ārēji viņam ir labi ar viņu...
bet citreiz gadās, ka pieķēries ir tikai viens un arī viņam sāp, bet otram tas ir vienalga...

nu tas tomēr ir kā pseidonīms
katram savs,katram tāds kādu viņš grib.
jo ja nebūtu tādu,nebūtu jau interesanti,bet ka katram savādāks.
  ir ko pasmieties utt

Kā ir, tā ir -  izbraukuši, zudusi interese, nav noskaņojuma, slinkums... Mierinājums mazs, bet tikko ieskatījos RU pusē - šiem arī uz "rakstāmajiem" jautājumiem vidēji 4-5 atbildes.