Kur smelies spēku...Vakar kad skrēju gar daugavu.. domāju vot pakaļā.. drīz maratons a es te kājas pavilkt nevaru. Ar mīkstām kājām pasēdēju pie Daugavas, paklausījos kā ūdens sitas pret akmeņiem, kā koks vēju galotnēs un putni tajos.. ex tad vēl tas saulriets.. atpakaļ jau skrēju un domāju, ka divus tādus gabalus varētu noskriet, neskatoties uz to, ka turp skrēju likās ka no bezspēka izrubīšos.
Noskaņojums un augstāks mērķis, lūk pareizā pieeja.
Es vēl nesen ar senci runāju par šito, kas tā par mūsdienu anal-loģiku, agrāk pēc darba/skolas gāja uz dārzu pahāt, brīvdienas bija tikai svētdienas.. pamēģini tagad kādu pēc darba vai pēc skolas uz kaut kurieni aizdzīt vēl pastrādāt - slinkie ānusi, ko tur vēl piebilst. Amerikas burgers ir panācis savu, tauki uzvar
kas ir tas,kur smelies Tu spēku / smaidu ,kad esi viens ?Pie dabas.Jebkur pļava,mežs,ezers,upe,jūra tikai tālāk no pilsētas.Un jebkurā gadalaikā,katrā gadalaikā ir savs skaistums un es to izbaudu.
Katru reizi,ka man ir brīvdienas,es aizeju līdz jūriņai lai pabūtu viena un izbaudu bangojošo jūru,arī mierīgu un sagaidu saulrietu.Pastaiga pa mežu.Ir ka pieeju pie kāda koka un saņemu enerģiju.Katram kokam ir sava enerģija.
Ja tev skumji,
Dvēseli bēdas māc,
Pie dabas klātā svētgalda
Klusumā parunāt nāc...
Dzīvei receptes nebūs,
Katram ejams ceļš savs,
Tikai ļausimies sapņiem...
Un šis sapnis būs tavs.
Lūgsim skarbajam vējam,
Kas koku lapotni plēš,
Lai dzīves rūgtumu
No dvēseles dzēš.
Saulei palūgsim mīlu,
Sirdi kas sasildīs,
Mēnesim lūgsim gaismu,
Kas tumsu izkliedēs.
Puķes krāsainas, liegas
Skaistumu dvēselē sēs.
Dzidrā rīta rasa
Slikto nomazgāt spēs.
Ja skumjas dvēseli māc
Droši pie dabas klātā
Svētgalda nāc!
(Brigita Debeļska)
Kā vīrietim ieskaidrot, ka tiešām viss ir beidzies???Pazemojot! Kāmēr vīrietis zemojas sievietes priekšā bez lieciniekiem, tas ir kā pīlei ūdens, palūdzās, paraud, izlūdz..., bet no tā nekas nemainās. Ir indivīdi, kas to spēj darīt arī publiski, demonstrējot, cik daudz viņš spējīgs panest savas lielās mīlas dēļ,( viņam tas pat sagādā baudu) savās acīs iztēlojoties , ka ir varonis. Jā, un daudzu acīs viņš tāds arī izskatās.:) Ne tik reti redzam līdzcietīgās draudzenes, kas šīm šķietamajām nelaimes čupiņām skrien pakaļ, aprūpē un apčubina, jo redz kā viņš cieš, drīzumā kļūstos arī par cita veida mierinājumu. (Tas ir veids, kā var puisim palīdzēt draudzenes, bet labi apzinoties, ka agri vai vēlu viņš aizies, jo jūtas nav balstītas uz patiesiem pamatiem) Un tā puisis pamazām atslābst no savas apsēstības, jo ir uzradusies cita, kura dara visu, lai būtu labāka par to nelieti, kas nabadziņu tā spīdzinājusi.:)) Eh, konkurece dara brīnumus:))!
Ne velti ir teiciens, ka mīlestība ir soli attālumā no naida. Ir veidi, kā vīrieša pašcieņu var iznīcināt, nostādot viņu pārlieku muļķīgā situācijā, kad publikas priekshā viņš kļūst apsmiekla vērts un nu jau vairs ne varonis savās acīs. Vīrietis baidās būt pazemots. Sievietes jau samierinājušās ar pakļautības lomu, tomēr smagi pārdzīvo. Bet vīrietis to ienīst. Naids spēj radīt citas emocijas, bet dažkārt tās ir vieglākais ceļš pret apsēstību, jo ir vienlīdz spēcīgas savā enerģētikā. Tas spēks un domas, kas lika vīrietim būt apsēstam ar konkrēto sievieti, pāroganizējās jaunu izjūtu apgūšanā. Kā likums , tie ir vāji vīrieši , tāpēc viņi meklē savā izredzētajā spēku. Vājums ir nepievilcīgs, visās savās izpausmēs.
Tam visam ir briesmīgas sekas, turklāt abām pusēm. Bet var arī samierināties ar cieņas apliecinājumiem. Var ļaut sevi mīlēt, jo kas gan tur slikts? Tikai neaizmirstot saglabāt distanci. Tas jau arī ir apliecinājums tam, ka vīrietis tiešām ir mīlējis un īsti. Labākais risinājums, manuprāt ir spēja saglabāt cilvēcību, sapratni un cieņu, neaizskarot jau tā sāpīgas stīgas. To var, bet līdz tam jāizaug.:))
Nenobriedis prāts savu sāpi metīs uz āru, liekot otram ciest - liks ciest otram par savām kļūdām, jo tā ir vieglāk apklusināt sirdsapziņu. Garīgums spēs samierināt kaisli ar alternatīvu būt šim cilvēkam blakus, kaut neklātienē, bet saglabājot visu to ,kas bijis, kas ir... Tikai samierinot otra sāpošo dvēseli, mēs spējam atlaist. Ir nepieciešams laiks un dialogs, un ļoti nopietni iemesliem. Galu galā ,pavaicājiet sev, kas ir mainījies? Es taču esmu mīlējis šo cilvēku, vai ļāvis sevi mīlēt, vai vienkārši pieļāvis tuvību? Tātad, esmu daļēji līdzvainīgs un arī atbildīgs. Vīrietis nekad neiegūs sievieti bez viņas piekrišanas (Te nerunājam par vardarbību). Kas ir bijis tas, kas sievietes domas ir mainijis????
