Rakstiet dzejoļus vai dziesmām vārdus?

Viņi dejoja vienu vasaru

Slīkstu savās atmiņās, dodiet man gaisu
Sirdī tajā vasarā es dabuju pamatīgu plaisu
Deja vēl nav beigusies, lūdzu augša celies
Slīd prom pieskārieni, nomanāmi rokām
Nu kada cena jamaksa par šada veida mokam?
Kaut laiks būtu pulkstenis, kaut atgrieztos izmisīgs pulss
Atkartotie vardi zinu ka ta būs, bet apkārt vienīgi klusums
Zūd vārdi paliek tukšums...
Priekšā mums abiem ir vēl viena deja, mani vārdi birst
Ar asaram mazgata seja, skatiens vērsts uz augšu-
Uz gaiši zilām debesīm, kur atkal mēs dejosim...
Kur vairs tādus zvērestus viens otram mēs vairs nedosim...

Viņi dejoja vienu vasaru
Un pēc tam, pēc tam...
Tagad katrs savam liktenim prasa
Kam tad bij jabūt pec tam...

Sasodīti auksti, es turu cieši sakostus zobus
Sirds sarauta gabalos- no tevis atvados...
Kas ir bijis ceru vel nekas priekš mums nav miris
Tas kas būs neskars mūs abus, nav spēkos atgriest gadus
Grauž, lauž liktenim, nu acīmredzot skauž...
Kad pie tevis eju tagad katru vasaru lūdzu tevi uz deju
Jūtu kā tu noglāsti manu seju, siltās rokas remdē mokas
Ticība par laimi pārtrūkst vienā bridī
Paliek vienīgi sirdī neaiztikts un pamests
Gaisā virmo rasas smarža, mutē sajūtama ir tās vasaras zemeņu garša
Pagājusi vasara, uz lūpām nolīst rudens asara, it kā dzēstu...
Sāpīgs brīdis paliks neaizmirstams sirdī, kas bijis, bijis...
Atstāts novartā jau sen miris...miris...

Viņi dejoja vienu vasaru
Un pēc tam, pēc tam...
Tagad katrs savam liktenim prasa
Kam tad bij jabūt pēc tam...

Garām ar sevi, nav jēgas par mums abiem
Tautās jau klīst sāgas, cik viss reiz bija labi
Citā saulē dzīvi vadi, pagajuši jau ir vairāki gadi
Joprojām atceros to vasaru, kad tika dzēsts viss
Mani sapņi- tos aizpūta sēru mākoņi, svina smarža un asins garša
Garša kurā devies un no kura neatgriezies
Atmiņas vien par mūsu pēdējo deju, skumjās nomāktu seju
Par to ka ta arī paliks nenodejota līdz galam
Dzīvojot liktenim katrs mēs savam
Kas no laimes palicis, kas gan cits vēl atlicis
Gulēt nekustigi, vairāk neaptvert
Kāds paliek tukšs tagad deju placis...

Tā mēs katrs pa vienai vasarai
Un vēl tagad tās ķīvītes kliedz
Kliedz kā jautājums, pārmetums, prasījums...
Kamēr mūžīgu miegu miedz...

oi nē.. Nav mans lauciņš! Kad jau skolā lika izdomāt tik vien, kā 2 četrrindītes, man sagādāja lielas problēmas, jo nu dien nav iedevsmas.. :(

Dziesmu vārdi jau no tās pašas dzejas vien rodās, tā ka droši varu teikt ka rakstīju... vairs nav iedvesmas un stāv mana pierakstu klade zem putekļu kārtas.

katrs mes esam dzejnieks,bet dazi spej radit,dazi ne.es piemeram to speju darit tikai tad kad man ir skumji.

tikai šmigā un kad mikrafons rokā,tad es pat uz eposu spējīgs

Dzejoļus diezgan daudz. ;) Bet tos reti kāds lasa, kaut arī netā ir pieejami. :]

Hmm esmu tagad sākusi to darīt un man tas ir tā pamatīgi iepaticies, doma arī turpināt ;)

Jā, gadās dažkārt, ka daru nerātnības

draugos vari aplūkot - >
Literatūra – jauno autoru proza, dzeja un teksti visos žanros.  [administrators]
Rakstieki? Nē. Bet rakstām.

LAIKS

***
Nu Buddas līdz Kristum
Un atpakaļ
Iet Laiks
Tev un Man

- > Avots

Bērnībā jā, tgd nē. Neatliek laikam tam.