kādam ir šie dzejoļi?

Man trešais patīk. Filosofiska doma.

jap...
uznāk brīži, kad kko uzrakstu...
nuu,jau būs labs laiciņš kopš neko neesmu rakstījusi...

Imants Ziedonis "Vrubela "Ceriņi""


Ziema. Sals, un
sniegputeņi kauc.
Ko tu mani
katru nakti sauc?
Zili ceriņi man
vēl aizvien,
Zili ceriņi man
logā skrien.
Ko tu mani
savos matos vij?
Ko tu skaties
cauri pusnaktij?
Melnas skumjas
tavās acīs tumst.
Melna tumsa
tavās acīs skumst.
Zili ceriņi tev
pāri plūst,
Zili ceriņi tev
matos gruzd,
Zilas liesmas
aicina un lūdz.
Deg ap mani
ceriņi un rūc.
Balti sniegputeņi
logā klūp,
Deg ap mani
ceriņi un kūp.
Viss, kas deg un
nesadeg, ir svēts,
Deg ap mani
ceriņi un rēc.
Kaut kur pērkoņ -
negaiss šalcot līst,
Kaut kur zili
viļņi šalcot plīst.
Arī tur, kur
pasaulei ir gals, -
Zili ceriņi un
tava balss.
Ko tu visu mūžu
neiemiedz?
Ko tu klusējot tik
skaļi kliedz?
Svešā, ko tu
lūdz, un ko tu liedz?
Ko tu ceriņus man
logā triec?
--------
Apklust zālē
klusu soļu takts.
Tretjakova galerijā
nakts.
Nakts.
Un tavās ceriņzaru delnās
Zilās ugunīs deg skumjas melnas.

  

Dzejoļu krājumos.

Ko ieteikt Tev...

Jāķer noskaojums..

Varu Tev dāvāt vienu savu dzejoli skolas sacerējumam vai ieskaitei - > Avots

Tas tapa, izkristalizējās sakarā ar 25 marta deportācijām 40-jos gados

Ir balādes, bet šī četrinde palika kā galvenā

Nezinu, nepagulili nakti, izkaujies ar puikām, tad paskumsti - būs noskaņojums un iedvesma..

Dvēseles stāvokli nevar pasūtīt - tas vai nu ir vai arī nav

Tēmas?

Te pat nevajag Google, ielūkojies IRC jautājumos vai atbildēs, Tev būs tik daudz asociāciju un  iedvesmas avotu, ka nespēsi vien dzejoļus rakstīt..

opietni - dzeja ir īpašs dvēseles stāvoklis, tāpēc vairs to nerakstu

Man vieglāk rakstīt prozā..

Sigitas Parulskis savā gramatas Trīs sekunžu debesu  žurnālam Karogs atbildēja

Dievs man atņēma poetisko dzirksti. Tagad es varu rakstīt tikai viduvējus dzejoļus kaut tūlīt, bet labu dzeju..
Pazuda. Nezinu, kad un kāpēc, bet pazuda. Kad sajutu, ka varu rakstīt tikai viduvējus dzejoļus, jutos ļoti nelāgi.
Varbūt dzejoļi nobijās, viņi taču tik jūtīgi....

Man ir Viktora Avotiņa skola, un arī es negribu varot dzeju, tāpēc rakstu prozu.

Dzeja tas ir īpašs dvēseles stāvoklis - nevajag varot dvēseli un dzeju lai dabūtu ieskaiti

Es aš apraudājos atminoties savus literatūras skolotājus

Pasūti viņus pie Vanadziņa un dulla Daukas, bet neliec kauneties imantam Ziedonim, Ojāram Vācieti, Harijam Heisleram, Mirdzai ķempei, Vijai Rozei, Laimai Līvenai, Klāvam Elsbergam, Knutam Skujiniekam un daudziem citiem dzejas dzižgariem par mēģinājumu nokārtot ieskaiti dzejā!

Dievišķā dzirksts var Tevi saniegt arī 5 minūtes pirms ieskaites - tad arī radi, bet Dieva dēļ nemoci dzeju, Aspazija Tev to nepiedos

Viņi dejoja vienu vasaru

Slīkstu savās atmiņās, dodiet man gaisu
Sirdī tajā vasarā es dabuju pamatīgu plaisu
Deja vēl nav beigusies, lūdzu augša celies
Slīd prom pieskārieni, nomanāmi rokām
Nu kada cena jamaksa par šada veida mokam?
Kaut laiks būtu pulkstenis, kaut atgrieztos izmisīgs pulss
Atkartotie vardi zinu ka ta būs, bet apkārt vienīgi klusums
Zūd vārdi paliek tukšums...
Priekšā mums abiem ir vēl viena deja, mani vārdi birst
Ar asaram mazgata seja, skatiens vērsts uz augšu-
Uz gaiši zilām debesīm, kur atkal mēs dejosim...
Kur vairs tādus zvērestus viens otram mēs vairs nedosim...

Viņi dejoja vienu vasaru
Un pēc tam, pēc tam...
Tagad katrs savam liktenim prasa
Kam tad bij jabūt pec tam...

Sasodīti auksti, es turu cieši sakostus zobus
Sirds sarauta gabalos- no tevis atvados...
Kas ir bijis ceru vel nekas priekš mums nav miris
Tas kas būs neskars mūs abus, nav spēkos atgriest gadus
Grauž, lauž liktenim, nu acīmredzot skauž...
Kad pie tevis eju tagad katru vasaru lūdzu tevi uz deju
Jūtu kā tu noglāsti manu seju, siltās rokas remdē mokas
Ticība par laimi pārtrūkst vienā bridī
Paliek vienīgi sirdī neaiztikts un pamests
Gaisā virmo rasas smarža, mutē sajūtama ir tās vasaras zemeņu garša
Pagājusi vasara, uz lūpām nolīst rudens asara, it kā dzēstu...
Sāpīgs brīdis paliks neaizmirstams sirdī, kas bijis, bijis...
Atstāts novartā jau sen miris...miris...

Viņi dejoja vienu vasaru
Un pēc tam, pēc tam...
Tagad katrs savam liktenim prasa
Kam tad bij jabūt pēc tam...

Garām ar sevi, nav jēgas par mums abiem
Tautās jau klīst sāgas, cik viss reiz bija labi
Citā saulē dzīvi vadi, pagajuši jau ir vairāki gadi
Joprojām atceros to vasaru, kad tika dzēsts viss
Mani sapņi- tos aizpūta sēru mākoņi, svina smarža un asins garša
Garša kurā devies un no kura neatgriezies
Atmiņas vien par mūsu pēdējo deju, skumjās nomāktu seju
Par to ka ta arī paliks nenodejota līdz galam
Dzīvojot liktenim katrs mēs savam
Kas no laimes palicis, kas gan cits vēl atlicis
Gulēt nekustigi, vairāk neaptvert
Kāds paliek tukšs tagad deju placis...

Tā mēs katrs pa vienai vasarai
Un vēl tagad tās ķīvītes kliedz
Kliedz kā jautājums, pārmetums, prasījums...
Kamēr mūžīgu miegu miedz...

1. Motīvs - jānosauc plašākā veidā tēma.
2. Liriskais "es"- analizē liriskā varoņa pārdzīvojumi, attieksme, attieksmju maiņa.
3. Dzejoļa forma - cik rindinjas? zilbju skaits? vai dzejoli var sadalīt daļās? utt.
4. Dzejoļa tēli - visi lietvārdi ir tēli!

Tā apmēram man mācīja skolā tp darīt.
Bet ja liec eksāmenu, tad tur jau viss būs tā kā priekšā parādīts.

Imanta Ziedoņa dzejolis "Motors" - tas tā puikām varētu patikt...