Vai Tu mēdz spriest par cilvēku pēc viņa pagātnes?

Ir jāņem vērā. Tev  ir "jātur acis vaļā" , bet ne tik, lai cilvēks justu "presingu".  Uzmanību no Tavas puses - jā. Savā laikā, kad biju atbildīgs/vadīju palielu cilvēku kolektīvu, man bieži uz "pāraudzināšanu" sūtīja grēciniekus, tos, ar kuriem galā netika citi, Cilvēks , kā sak, nāca ar "zīmogu pierē". Es vienmēr viņu pieņēmu kā pienākas, ieaicināju kabinetā - un starp 4 acīm teicu, ka man dziļi pie vienas vietas, kas Tev aiz muguras - Tev tiek dota iespēja sākt visu no baltas lapas. Kā parādīsi sevi, tā dzīvosi. Dodot tādu iespēju, var "redzēt" , kas tas par cilvēku. Man ir daudz ļoti pozitīvu atmiņu. Daudzi no šiem cilvēkiem man vēl tagad raksta, atcerās, uzzvana, garam braucot ciemos ieskrien. Patīkami.  :)  
Protams, bija arī pretēji gadījumi. Bet viennozīmīgi tas ari ir pozitīvi - viņu tālākais "liktenis" kā uzskatāms piemērs/demonstrējums citiem..  
Tas atbilstoši sadaļai "dažādi" un te varbūt es pieskaŗos darba attiecību tematikai. Zināmā mērā nevar nepiekrist Izredzetajam. Ja ir genētiskas, psiholoģiska rakstura -t,i, "dziļās saknes" problēmas, būsi izšķiedis tikai laiku, veselību.

Parasti pagātni es uzzinu pēdējo, bet tā visā visumā ļoti retu reizi, bet cilvēki labojas/mainās

laikam nee, spriezhu peec visiem faktiem, kas paraada to kaads cilveeks ir peec buutiibas visaa visumaa.

svešākiem cilvēkiem - it kā nē, vienaldzīgi būtībā i pagātne, i cilvēki.

tas ir diezgan liels faktors,pēc kura vērtēt cilvēku.ja arī viņš ir tipa mainījies,ir lietas,kas nemainās.un labāk jau nu tomēr zināt,kas un kā ir bijis un ar ko riskē,ja riskē.

Tikai Nobeļa prēmijas laureātus - Pelermans taču atteicās saņemt prēmiju par Puankarē formulas atrisināšanu
Vērtēju un ne katru laižu sev klāt

Nē. Laikam tiešām esmu nebeidzama optimiste, pie kam naiva, bet cilvēki tiešām mainās (arī uz labo pusi!) par visiem 179 grādiem. Kāpēc 179? Tapēc, ka kaut kas cilvēkā paliek arī no iepriekšējiem laikiem. & tas ik pa laikam ir redzams, kaut maza "ēna". Tāpēc man patīk ZINĀT par cilvēka pagātni, jo tas ļauj labāk izprast otru, saprast kāpēc viņš ir izveidojies tieši tāds, kāds viņš ir, kas varbūt licis mainīties.. ZINĀT, bet ne VĒRTĒT pagātni.
Uzskatu, ka par cilvēku ir jāspriež pēc tā, kāds viņš ir/ko dara/saka/domā/jūt/kā uzvedas TAGAD. Katram mums pagātnē grēki bijuši. Citam lielāki, citam - mazāki. Citiem lielākie vēl priekšā.
& vēl - man patīk par cilvēka pagātni uzzināt tieši no viņa paša. Var uzklausīt arī citu stāstus, bet katram ir savs redzējums. Ja jau mēs nevaram "ielīst" cilvēkam iekšā, tad arī nevaram izprast (varam tikai nojaust) par otra cilvēka rīcības motīviem.

bez pagātnes nav nākotnes, vēsture atkārtojas - to ņemu vērā.

es spriežupar sevi pēc savas pagātnes :D kā lai gan vērtēju citus?

Nu kā teikt, viņa pagātni jau es ar acīm neesmu skatijis.
Man tas varbūt nav tik liels kreņķis ja neredzu, bet ja esmu redzējis ko viņš dara un ir darijis pagātnē, tad jā..
Es domāju tā, ka ja tā bija pagātne, tad tā arī ir pagātne, lai viņa paliek arī tāda..
Jo celt augšā kaut kādus vecus sūdus un kasīties dēļ tiem, nē es domāju, ka tas nav tā vērts..

Nē,pirmajā momentā man nav svarīga viņa pagātne! Bet tad,kad sāc "atēsties" no nesaskaņām, pārdomāju pagātni un izdaru secinājumus.