Iečeko šeit un pati izvēlies - >
http://www.google.lv/search?hl=lv&rlz=1C1GGLS_lvLV295LV303&q=Šampinjonu+derības&btnG=Meklēt&meta=Laima Muktupāvela // PORTRETS
Proziste Laima Muktupāvela (1962) kopš 1993. gada publicējusi stāstus presē. Viņas pirmais romāns Šampinjonu derība (2002) bija reti veiksmīga debija. Latviešu literatūrā kopš sociālistiskā reālisma laikmeta bija devalvējies realitātes jēdziens, precīzāk, vecumvecie reālās rakstības principi, un gandrīz katrs no pēdējā desmitgadē debitējušajiem daudzmaz talantīgajiem rakstniekiem ar abstrakcijām, metaforu mežģīnēm un tamlīdzīgām būšanām tiecās vērsties pret reālisma kodu. Turpretī Muktupāvela Šampinjonu derībā no jauna mēģināja atdzīvot šos klasiskos rakstības principus, kas arī viņai izdevās – jau ar pirmo romānu Muktupāvela izvirzījās latviešu prozas priekšplānā. Šampinjonu derības sižets apmēram šāds: jauna sieviete Īva Baranovska (starp citu, Muktupāvelas pirmie stāsti tika publicēti ar pseidonīmu Felikss Baranovskis) dodas uz Īriju laimi un naudu meklēt (patlaban Latvijā tas ir izplatīts naudas pelnīšanas veids: gan jauni, gan padzīvojuši cilvēki brauc uz turīgākām valstīm, strādā zemu kvalificētus, toties augstāk nekā Latvijā apmaksātus darbus; romānā plaši izmantota autores personiskā pieredze Īrijā). Laimi viņa neatrod, toties jau pirmajās nodaļās nonāk cietumā, tiesa, tikai uz īsu brīdi. Pēc tam spiesta iejusties baltās verdzenes ādā; romāna apakšvirsraksts gana daiļrunīgs - Melnie balti ķeltos. Īva bēg no verdzības, atrod jaunu vietu, kur verdzība mazliet liberālāka, bet, vienalga – atelpas nav. Saviem piedzīvojumiem pa vidu satiek daudzus neciešamus, bet visādā ziņā ļoti kolorītus cilvēkus. Pasaule lēnā garā galē Īvu nost, bet viņa, apveltīta ar apskaužamu optimisma devu, spurojas pretī. Beigu galā brauc atpakaļ uz Latviju; nopelnītā nauda tiek atvēlēta Dzejnieka bērēm (ar Dzejnieka segvārdu romānā pavīd 2001. gadā mirušais dzejnieks Aivars Neibarts, ekstravaganta personība, kas padomju laikos zināmā mērā reprezentēja kontrkultūru, nonkonformists gan dzīvē, gan dzejā; viņa tekstu labdabīgi ironiskā noskaņa sasaucas ar Šampinjonu derības intonācijām). Tas būtībā ir viss, kas notiek romānā. Drūma un pelēka ikdiena bez jebkādas ķeltiskas eksotikas, šampinjonu lasīšana no agra rīta līdz vēlam vakaram komplektā ar nebeidzamu šampinjonu diētu (taupības nolūkos). Taču autorei piemīt reti sastopamais ķēriens šīs pagalam ikdienišķās norises aprakstīt spilgti un eleganti. Sava loma te ir autores skepsei un ironiskajai distancētībai. Tāpat mazliet komiskus akcentus izliek fakts, ka Īva ir latgaliete (latgaliešu dialekts jūtami atšķiras no latviešu valodas) un bieži uz viņai tikpat kā nesaprotamajām angļu valodas skaņām reaģē pagalam neadekvāti - sper pretī latgaliski. Būtībā Šampinjonu derība ir talantīgi un dzīvi uzrakstīts lasāmgabals bez jebkādām pretenzijām uz augstajiem plauktiem, uz nopietnām analītiskām būšanām vai ko tamlīdzīgu. Bet – dīvainā kārtā tieši šo pretenziju trūkuma dēļ tas droši liekams tajos pašos augstajos plauktos. Romānā ir arī cita veida ekstravagances. Katras nodaļas beigās lasāma kāda šampinjonu ēdiena recepte, turklāt vismaz daļa no receptēm, lai arī praktiski izmantojamas, vai nu darbojas kā ironiska parafrāze par romāna norisēm, vai arī ieurbjas pavisam mitoloģiskās aizlaiku dzīlēs. Tostarp, piemēram, ir šampinjonu torte Kuhulina rotaļlietu skapis, ir šampinjonu rotājumi Kālī krelles, ir šampinjonu pīrāgs Trimūrti, kurā dīvainā kārtā izmanās samājot Dievs, Māra un Laima no latviešu panteona, Tēvs, Dēls, Gars, Brahma, Višnu, Šiva, Odins, Tors, Freirs. Teksts spoguļojas receptēs un otrādi. Vienkāršais un būtībā tīri tehniskais paņēmiens rada romānam it kā papildu mitoloģisko dimensiju. Abās nākamajās grāmatās autore akcentējusi tieši šo mitoloģisko dimensiju, kas Šampinjonu derībā kalpoja tikai kā piedeva. Stāstu krājumā Ducis (2002), kurā iekļauti 12 stāsti (to virsraksti iezīmē pilnu gada ciklu – tātad kopumā noslēgtu apli, vienu no bezgalības simboliem), gluži ikdienišķas Latvijas lauku norises tiek paceltas gluži vai kosmoloģiskā līmenī. Savukārt romāns Cilpa ir krasi atšķirīgs no Šampinjonu derības. Autore to nodēvējusi par „mitoloģisku trilleri”, piebilstot, ka tas veidots pēc indiešu rāgas principiem (t. i., vieni un tie paši motīvi nebeidzami atkārtojas, jaunajā kontekstā iegūstot citu jēgu). Cilpa ir nomaļš lauku miestiņš, bet vienlaikus – arī pasaules centrs, zaudētā, meklējamā un varbūt arī radāmā paradīze, zināmā mērā absolūti pašpietiekama struktūra, kurā turklāt atrodas arī mitoloģiskais Pasaules koks (kas šajā gadījumā pieņēmis skatu torņa aprises: romāns ir burtiski pārsātināts ar šādām mazliet ironiskām alūzijām). Cilpā vienkopus ir mītiskais un reālais, turklāt mītiskie elementi veido fantastisku haosu, kurā pagānisko ticējumu pārfrāzējumi un no latviešu brīnumpasakām aizgūtie sižeti savīti ar kristietiskajām alūzijām (daudzām romāna personām ir no Bībeles aizgūti vārdi) un literāriem citātiem (piemēram, viena no romāna personām vārdā Dante izstaigā elli, šķīstītavu un paradīzi). Vārdu sakot, Cilpas pasaule veidota ļoti vērienīga un iespaidīga. Bēdīgā kārtā ar mitoloģiskajiem elementiem disonē trillera atribūtika. Tajā ietilpst mistiskie „viņi”, kas visu redz, zina un visus izseko, un sižets, kurā apspēlēta narkotiku („mākslīgās paradīzes”, kas kontrastē ar Cilpas mītisko paradīzi) tirdzniecība. Gala iznākumā rodas iespaids, ka autore kārtējo reizi apspēlējusi latviešu literatūrā no sākta gala populāro tēmu par lauku un pilsētas pretstatījumu: lauki – teritorija, kura ir „dabiska” un harmoniska; pilsēta un mūslaiku civilizācija vispār – bezmaz visa ļaunuma sakne. Tāpēc romāns vietumis atgādina pretenciozu un vienlaikus mazliet naivu alegoriju. Tiesa gan, autori glābj romāna ironiskā gaisotne un meistarīgais latviešu valodas, īpaši to arhaisko slāņu lietojums, – gadījumos, kad ar mitoloģisko atribūtiku tiek raksturotas mūsdienu norises. 2004. gada maijā.
Guntis Berelis
