Vai esat spējīgs atvainoties, ja zināt ka esat kādam nodarījis pāri?

domaju ka no sakuma vaidzetu aprunaties un ja justu to, ka vinjsh, vinja vairs nesestos pie stures reibuma, tad protams atvainojies

atvaino evinsh ne pārāk bieži

Jā, tas ir tikai normāli un es par to nekaunos, nejūtos kā zaudētājs. Gluži otrādi, manuprāt, atvainošanās ir inteliģenta cilvēka pazīme.

Kad tas cilvēks vairs nav starp dzīvajiem.

Es esmu cilvēks,kuram ikdienā vajdzīgs liels mīļums no otras pusītes-un tad,kad es nesaņemu to mīļuma daļu,kuru uzskatu bija ierspēja dot-apskaut,noskūpstīt-iet roku rokā.....tad es palieku dusmīga-pēc tam saprotot,ka mīļums tāpat visu dienu strādājis-noguris-un es vēl dusmojos-atvainojos....jūtos tad kā pasaules lielākais egoists:(

Ja esi vainiiga, buutu veelams atvainoties, ja ruup taa otra cilveeka domas. Ja aicinaasi uz kino, ljoti iespeejams, ka piekritiis.. + ljoti iespeejams, ka arii paarpratiis..

Jā, pāris dienas atpakaļ. Vnk bija tādi apstākļi, ka nācās to darīt, kaut ļoti negribējās. Gāju pastaigāties ar suni, pretī nāk dāmīte kažokā un uz augstpapēžu zābakiem, šai līdzi arī suns kurš nav piesiets un brīvi skraida. Suns pieskrēja mums klāt un atņirdzis zobus sāka rūkt uz manu suni (7.mēnešus vecu kucīti. Lai gan augumā jau liela, taču prātā vēl pavisam naivs kucēns), tākā dāmīte uz manu lūgumu savākt suni nereāģēja, tad nu man nācās viņas sunim diezgan stipri iespert, jo negribēju lai tas krancis uzbrūk manam kucēnam.
Būtu bijis līdzi otrs suns, tas pats būtu ticis galā ar to krančeli, bet kucēnu nācās aizstāvēt pašai.

Speju atvainoties un to ari daru, ja esmu vainiga. Beeet - neatvainojos bez iemesla, tipa - tikai lai tu justos labak.

Iekšēji asiņoju... pārdzīvoju, nocietinos, pēc tam ar vēsu prātu cenšos pieiet lietai klāt, vai man ir, rupji sakot, pohuj, vai ,nekaitējot sev, atriebties.