Vai tev ir bijis tā, ka Tu guli un Tu jūti, kā Tev sirds spēcīgi sitas cauri? Kāpēc tā?

satraukums par kautko...iekseeja nervozeesana...dzilju ieelpu....jaukkas domas un sitieni paliek ierastaa ritmaa....

Mineta laikā.. ne tas vien notiek

ir gan, bija laiks kad dikti murgoju un ta pamodos, riktīgi nepatīkami, bet tad pie sevis nolamāju tos murgus un snaudu tālāk:)

Nav bijis. Vismaz neatceros.

Jo mīļotais ir tepat tuvumā :P

jā, ir bijis.
tas ir saistīts ar veģetatīvām reakcijām, tomēr ir jāizslēdz cita orgāna, piemēram, vairogdziedzera, bojājums.

Jā, ir bijis. Man tas bija no nenormāla uztraukuma, ilgstoša stresa dienā. Tagad cenšos tik daudz vairs nesatraukties par visādiem mēsliem.

AI AI grēki dvēselē sakrājas

a Tev ir bijis taa,ka Tu guli un Tava sirds Tev reāli paziņo,ka sajūtas,ko pate sirde jūt ir tik skumju pilnas,ka nevar  nemaz piemeklēt īstos vārdus,lai aprakstītu viņā esošo pārpilnību ar tukšumu...?   ir bijis tā,ka sirds sajūta ļāvusi Tev sajust viņas sajūtu,kura Tevi pārliecina par skarbo realitāti un Tu reizē ar viņu atzīsti,ka paīsto nemaz nav lemts atbildēt uz visiem jautājumiem...  un,ja vēl Tev ir bijusi sajūta,ka Tava sirds nemaz tā paīstam nav pukstējusi pat tad,ja ķermenis ir pieredzējis pretējo-tad vēl vismaz četru mūžu garumā esmu gatava ar Tevi diskotēt par jebko un neko arī...  
es kā vienmēr aizmaldos līdz dziļāk sevī esošajai vēlmei rakstīt uz āru to-šo,kas rakstās pats... neskatoties uz vārdu iespējamo neloģiskumu vai teksta neizprotamību,jo tas automātiski kļūt mazsvarīgi .....  galvenais varonis ir zemteksti,kas pasniegti savdabīgā veidā... tik daudz kas šajā dzīvē ir ar mērķi likt  cilvēkam vienmēr un  visam meklēt jēgu .. un nav nozīmes,kāds ir Tavs viedoklis par manī tgd sēdošo skumjo noskaņojumu... tīri cilvēcīgi skairds ir acīmredzamais....-Cilvēki nepārstās uzdot jautājumus,kurus viņi uzdod... lai gan uz visiem mūsu uzdotajiem jautājumiem sen jau ir atbildēts....  un nav tā paīstam jēgas turpināt te iesākto,jo,lai vai cik kvēli es vēletos,lai visi,kas šote lasa spētu sajust to,ko vēlos lai sajūtat....   ja vien.. tad man nemaz nebūtu jādara tas,ko šobrīd daru... javien mani vajājošais sapnis būtu šīs pasaules uztveres veids....   tad visa cilvēce sasmaidītos,jo Viss absolūtais ļautu ikvienai dzīvai,nedzīvai būtnei saskatīt brīnumaino,maģisko,arī mistisko un noslēpumaino spēku,kurš katram būtu-ir savs.... spēku,kas šķietami ir nereāls... spēku,kurš radīts,lai atsacītos no negatīvisma un visa,kas ar to saistīts.... Spēku,kura esība ir katrā būtnē,kura spējīga just.... spēku,kurš pastāv... un kautvai tikai tamdēļ,ka mazākumam ir lemts to just....  spēku,kurš ietver sevī līdzgalam neizskaidrojamo... spēku,kurš sargā mūsu snaudošās apziņas... sargā jo nevis kāds viņam to licis,bet tamdēļ,ka to vēlas....   un kabatās viņš glabā pacietību....  - viņš arī ir tas,pie kā glabājas sensenumā skaļi izteiktie vārdi ...-  par to,ka ..- " vārdi ir tikai vārdi,tie ir izdomāti" ... viņam drīkst neticēt,ar viņu var atlauties pat nepieļaujamo....  pie viņa ikpalaikam aizdodās mūsu dvēseles mums pasiem nemanot....  katrs pats jautapalielam ir sava dzīves gājuma noteicējs,pats sev dievs...paši izvēlamies ikkatru sevī eksistējošo jutekli... paši izvēlamies saprast visējādo sapratni,pasi dodam visam savus nosaukumus...  bet pašu nolaidības dēļ- ir aizmirsts tas cik sīki,vāji,pat apjukuši un neīsti esam... aizmirsts ir viss,kas sen pieņemts kā lieks un nevaidzīgs... aizmirsts viss,kas rada tikpatkā nemanāmu vīziju,ka pastāv tik daudz apbrīnojamu īstenību,ar kurām sastopoties ir irspēja sajust sajūtas par kurām ir bijusi tikai nojauta...  
Šāda rakstīšanas veidola dēļ esmu dēvēta tik vārdisko vārdos,ka mani jau vairs nekas nepārsteigs....  es vienmēr atvainojos jautajuma uzdevējam par savām,kā es to dēvēju-"grēksūdzkaudzēm" .. un arī šoreiz atvainojos,jo kas laizin varbūt no ta kādam kļūs vieglak ap sirdi,kura viņam krūtīs pukst..  un fonā mūsu sirsniņas tavaišā mums atgādina,ka esam dzīvi...
atzīšos,ka man kļūst vieglāk apmanu sirdi,kad izgāšu šādu tekstu pattad,ja uzrakstītais ir pelnījis trofeju ...trofeju,kurai ir jāizdomā nosaukums..nosaukums,kas spontāni tiek piedāvāts no izsacīties spējīgā....
man arī šitamten ir savs nosaukums(apsaukājums) ... - " Dzīvais sapnis,kurš pajokam guļ un savā iedomu pasaulē,sapņojot īstenību,atskārtis,ka šķietami dzīvam un reālam esot,viņam lemts mirušam būt... lemts par smirdoņu kļut,lemts sapūt.... lai iemācītos sasmaržot bezgaršīgumu ...Sapnis apzinās savas esamības jēgu,kura papildina sapnī aizmigloto redzējumu...  "    .... - ehhh.. nulaivaikatur- vārdi ir un paliek tikai vārdi,bet parcik esam raduši tos izmantot,tad nu es savējos lieku lietā kā vien ...kaadatur vairs īsti razņica.. :)
a ja jāizvēlas vārds,tad lai iet  Ticība.. smuks vārds...
jātic pat neticamajam...jaatic,ka šis sapnis man licis sevi redzēt nevelti... un sajūtas,kuras viņš pievācis ir vienā vērtē ar tām,kuras man piešķīris... Viss,ko mēs apzinamies un ne ir dzīvs... Viņš viss reizipareizei uzpūš kādam savu elpu... un pastāsta pasaku,kura prot murgus pārvērst sapņos ... Toties bailes,šaubas,neticību viņš uzliek uz āķā,pēcāk makšķerējot ezerā,kurš dēvēts par klusumu .. pasaka bez vārdiem pasaka  Tev savu noslēpumu par to,ka nemāk glabat noslēpumus... pasaka dzīvo ar pārliecību,ka viņa ir īsta ir dzīva,pat neidomājoties par to,ka kāda būtne pasaku vienkārši ir izdomājusi...   rītā nebija un vakar nebūs taadas pārliecības,kas ļautu atrasties ītajiem vārdiem,lai censtos aprakstīt pamatdomu šeit uzglūnošajam farsam...  
vēlreiz padodos kārdinājumam atvainoties.. piedodied,kas var... patiesi- esmu egoistiska un uzbāzeniska... dažreiz vaig... un atkal nav nozīmes,kur kāpēc un kādā veidā es atļaujos darīt to,kas man tīk...   katram sava māksla.   manējā šovakar ir man pašai veltīta....