Vai tiešām vienaldzība valda par pasauli?

Katram mums ir sava pasaule  -mūsu tuvinieki, draugi, kaut kas vēl...   Ja runājam par lielo pasauli, jā, tehnokrātija, ķīmija, sintētika, masu mediji, politika, no visiem stūriem lienošie MELI, tikumisko vērtību devalvēšanās utt.- tas viss notrulina. Trulums un deģenerācija noved pie vienaldzības + iDcore minētās grūtības, kas ir cēlonis stresam, depresijai, apātijai. Rezultāts ir tāds, kāds viņš ir. bet zombitipa lielgabalgaļa ir vieglāk vadāma. Acīmredzot tas kādam ir izdevīgi.

Tāda laikam ir dzīves realitāte šobrīd, jo tomēr grūtības dara savu..

Pār lielu pasaules daļu tā vienaldzība pa tiešām valda..

who cares :D

Kas tā liek domāt? Tas ir pārāk vispārīgs jautājums. Vienaldzība kādā ziņā? Vienaldzība par to, ka Āfrikā bērni cieš badu? Ir speciālas misijas, kas cenšas viņiem palīdzēt, bet iespējams, ka ne vienmēr pietiek līdzekļu. Bieži vien var redzēt kastītes, kurās tiek vākta nauda labdarībai, taču mēs tajās reti iemetam, jo mēs baidāmies, ka šo naudu var izmantot kur citur. Cilvēki bieži cenšas palīdzēt cits citam, taču vienmēr tas tiek darīts piesardzīgi, jo katrs cenšamies pasargāt sevi no vilšanās, ka šī palīdzība varētu radīt tādus cilvēkus, kuri to tik vien māk darīt, kā dzīvot uz citu rēķina.

Es vienaldzību nesaskatu. Katru dienu tiek runāts par dažādām problēmām pasaulē. Tiem, kuriem visa ir gana un arī ir laba sirds, cenšas palīdzēt cik var, palīdz arī tie, kuriem varbūt tas mantiskais stāvoklis nav tik augsts, taču pārējiem ir savas problēmas ar ko bieži vien grūti tikt galā. Tās varbūt nav globālas, taču tomēr- problēmas. Nevajag vainot visu pasauli. Te ir pārāk daudz cilvēkus, lai visus padarītu vienādus. Ja kādam paslīd kāja un viņš pakrīt un neviens nesteidzas palīgā, tad nevajag pārdzīvot, ka visa pasaule ir vienaldzīga. Varbūt šajā mirklī bija tādi cilvēki, kuri deva pakritušajam cilvēkam iespēju palīdzēt sev pašam, ja tas būtu neveiksmīgi, tad nāktu arī palīgā.

nē

tā varētu teikt, tak pa priekšu katram ar sevi jātiek galā un tad jau var arī citiem pajust līdzi.

Žurnālists intervē skolēnu: "Vai tu zināji, ka pusaudžu galvenās pazīmes ir nezināšana un vienaldzība?"
Skolēns: "Huj zin, man pohuj"