A ja cilvēks visu laiku ir neizgulējies, kas tad notikt var?Kas notiek miegā? Organisms koncentrējas uz atjaunošanos.Smadzenēm dienas laikā jāveic tiiik daudz darba! Iedomājies- jākontrolē katra Tava kustība, jāizanalizē situācijas, jādarbina atmiņa, jāapdāvina Tevi ar runas spējām, jākontrolē Tava gremošanas sistēma... utt...
Domā, ka no tā nevar nogurt? Nervu sistēma ķermeni kontrolē caur signālceļiem un lielākoties lai tie darbotos ir nepieciešami specifiski proteīni. Tie ir jāsaražo. Un ne tikai nervu šūnām jāatjauno savas rezerves, ko nomodā esošs cilvēks nemitīgi patērē. Tāpēc šūnām vajag kaut kādu atelpas brīdi. Ja šī "atpūta" jeb atjaunošanās nenotiek pilnvērtīgi, tā ir slodze organismam, jeb kā mēs to saucam- stress. Miegā minās arī orgānu apasiņošanas intensitāte. Vairs nav tik liela uzmanība jāpievērš muskuļiem, jo nenotiek aktīvas kustības, vairs nav tik liela uzmanība jāpievērš gremošanas traktam, jo mēs neēdam... Viss tiek sadalīts vienmērīgi. Ja Tu neizgulies, šūnas vel nav paspējušas sagatavoties jaunam cēlienam, asinsrite tiek koncentrēta uz muskuļiem, smadzenēm, gremošanas traktu... Tās apdalītās šūnas ir šokā, viņām šķiet, ka nepietiek skābekļa un barības vielu, tāpēc, sākotnēji darbojas adrenalīns, kas paātrina sirdsdarbību, paaugstina asinsspiedienu...
Īslaicīgi, tas nekādu lielu ļaunumu organismam nenodara, bet ja tas notiek regulāri, šūnas atrodas nemitīgā stresā, adrenalīns vairs nespēj līdzēt, iesaistās smagā artilērija, ko sauc par kortizolu. Galvenais organisma enerģijas avots ir glikoze- tā ir svarīga gan smadzenēm ,gan muskuļiem. Kortizols dara visu, lai tā tiktu ražota lielos daudzumos no visām iespējamajām izejvielām- glikozes, olbaltumvielām, lipīdiem... un nemitīgi to palaiž cirkulācijā, lai šūnas būtu paēdušas. Otrkārt, tas neļauj darboties imūnajai sistēmai. Šūnas taču jau tā ir badā, kāpēc vēl jābaro kaut kādi liekēži- neitrofilie un limfocīti un citas imūnās šūnas, kas strauji vairojas dažādu iekaisuma procesu rezultātā. Vēl tas arī apstādina kaulvielas veidošanos kaulos. Nu negrīkst taču organisms būt tik izšķēŗdīgs... Nu ok, tas cenšas pabarot izsalkušās šūnas, baigi labi, ne? Bet, ja neveidojas kaulviela, kauli kļūst trausli, mēs to saucam par osteoporozi, kauli lūzt, tajos ir daudz tauku, kas nokļūst asinīs un šie lielie tauku pilieni var nosprostot sīkos asinsvadus un bieži vien izraisa plaušu trombemboliju. Ja nedarbojas imūnā sistēma, tad visādi mikrobi un parazīti un sēnītes var nebaidoties sākt apdzīvot ādu, gļotādas, sākt izplatīties uz citiem orgāniem... Neviens pret tām necīnīsies. Paaugstinātais glikozes līmenis asinīs liks baktērijām vēl vairāk no prieka lēkāt, jo kā izrādās arī viņām garšo cukurs, ne tikai mūsu organisma šūnām. Turklāt paaugstināta glikoze ir risks cukura diabētam. Un vēl kas saistībā ar glikozi- kā jau minēju, kortizols liek glikozi veidot no jebkā, tā kā ogļhidrātu rezerves ātri vien izbeidzas, tiek izmantoti proteīni, bet kas ir vislielākais proteīnu avots? Šūnas, jā organisms noēd pats savas šūnas, it īpaši muskuļšūnas, jo labāk zaudēt bicepsa apjomu nekā, nedod Dievs, sirds tilpumu, vai saīsināt zarnas... Tiek noārdīti tauki, par ko noteikti priecātos meitenes, kas vēlas notievēt, bet tas nemaz nav uz labu...
... Un... tik daudz varētu rakstīt par šiem procesiem, par šīm lielajām izmaiņām, bet nedomāju, ka Tu gribētu lasīt vēl divtik garu tekstu un domāju, ka tāpat saprati- tas nav labi. Varbūt vēl pieminēšu smadzenes. Tu teici- tās nojūgsies. Savā ziņā jā. Zini kāpēc? Pārsvarā aknu dēļ, kuras būs pārāk aizņemtas veidojot glikozi un aizmirsīs par savu tādu svarīgo funkciju kā detoksifikāciju un tad visas kaitīgās vielas, kurām aknās būtu jāinaktivējas nonāks smadzenēs un sāks tās bojāt un, otrkārt, smadzenēs arī nenotiks tik aktīva proteīnu sintēze, kas nepieciešami šūnu signālceļiem, kas nodrošina komunikāciju starp neironiem... Viss ir diezgan komplicēti.
Bāc, es pat nobijos kad ieraudzīju cik daudz esmu sarakstījusi.
