dažkārt tiešām nesaprotu sevi. un citus arī. mēs visi tik ļoti tiecamies pēc laimes, pēc piepildījuma, pēc prieka, taču tik un tā esam spējīgi samierināties ar mazumiņu sabiedrības un sevis uzlikto klišeju dēļ

Nevis tiecamies, bet vēlamies. Tas, ka tu domā cik labi būtu ja būtu, nenozīmē ka tu kaut pirkstiņu pakustini lai to izdarītu. Pats pēc sevis zinu. Vēlmes ir daudz, bet vienmēr atrodas 101 iemesls kāpēc to neizdarīt. Bet vēlme ta ir. Lielākā daļa, kas tiecas pēc laimes un visa pārējā arī sasniedz to.
Samierinamies tāpēc, ka slinkums kaut ko darīt, lai kļūtu labāk...

jo ir normas, un tie, kas šīs normas neievēro, tik nosodīti vai atstumti. kāpēc? tas ir labs jautājums, laikam jau tāpēc, ka šīs normas mums ieliek jau no bērna kājas, iedressē skolā - kas ir labi, un kas nē, kas ir pieņemami, un kas nē, tādējādi bremzējot, vi vispār izslēdzot cilvēka kā personības attīstību. cilvēks vienkārši nespēj pieņemt to ka var būt arī savādāk.

Lielākā daļa jūt, ka nav tā, kā gribētos, lai ir. Tomēr samierinās un neko nedara - slinkums, iniciatīvas trūkums vai nav pārliecināti, ka tā dēļ ir vērts pacensties utt. Līdz ar to iesūno un dzīvo neapmierinātu dzīvi, jo nesaņemas to pārveidot. Grūti ir atteikties no vecā un sameklēt vietā ko labāku, tomēr - kas meklē, tas atrod. Tāpat arī, kas neriskē, tas nedzīvo tā, kā vēlas.. Es personīgi izvēlos paciešanas vietā grūtu cīņu.