kads adgadijums jums viss spilktak ir palicis atmina no sis ziemas ??

nu tas no kura es vissvairāk smējos laikam ir tas,kad mīlējoties(kā suņukiem)man kāju krampī sarāva

man ir viens nesens notikums,kas joprojam mannelauj mierigi dzivot un to es atceros diena vairakas reizes,tas ir bernina pazaudesana...
nekas nevar pielidzinaties tadam sapem,ari milota cilveka zaudesana ir smaga bet ne tik smaga ka bernina,jo tas bija dala no manis...

man tādas tik pat kā naw laikam

Apmeeram, pusotra gada vecumaa, raapjoties aaraa, izkritu no redelju gultinjas un aizskreeju pie mammas raudaadama. Vinja man pielika aukstu pudeli pie pieres - taalaak neatceros. Atminjas liidz 4 gadu vecumam ir kaa iisi uzplaiksniijumi, taalaak jau atceros visu.

Vāģi (teikums: "Katrs trešais zibsnis ir lēnāks!" vnk   )
Gardēdis, pēc kura es gāju uz veikalu pēc vīnogām, siera un vīna  
Karalis Lauva, ehh.. Kad pirmo reizi skatījos asaras bira,...
Un daudzas citas, kas ir skaistas un ar kaut ko palikušas atmiņā! :)

Kopaa 80 Gb, Briivi ~15Gb

Ir bijis daudz labu, kas paliks atmiņā... Vienu tā grūti nosaukt. Katru reizi, kad laukos līdām pa logu ārā, lai patusētu ar saviem paziņām gadījās kāds liels piedzīvojums, piemēram, bija jālec ārā no puišu kopmītnēm pa logu ārā un jāskrien pa puķu dārzu prom ko kājas nes, jo dežurante klauvējās pie durvīm... Ne sliktāka bija arī ciemošanās pie laba drauga anglijā. Es nekad tur nebiju braukusi ar vilcieniem un te man radās fiksā ideja apciemot draugu, jo diemžēl viņš bija saslimis. Mēs, protams, tur nedaudz arī iedzērām... Uz vilcienu nācās lidot vēja spārniem, jo es jau kavējos... Un ja es pirms tam nebūtu iepazinusies ar vienu pusi, kurš arī brauca uz to pilsētu un vakarā ar to pašu vilcienu atpakaļ, tad iespējams, ka arī būtu nokavējusi (tas bija pēdējais transports). Visu ceļu mani mocīja nelaba dūša un nāca virsū miegs. Ja ne tas puisis, tad droši vien būtu aizmigusi un aizbraukusi kaut kur tālāk. Par laimi viss beidzās laimīgi... Arī mans pirmais Lidojums uz UK bija jautrs-   lidoju kopā ar mammas draudzeni. Viņa jau pirms tam bija riktīgi iereibusi, bet lidmašīnā iedzēra vēl. Tad nu es nesapratu no kā man ir bail vairāk- no tā ka lidmašīna nogāzīsies vai arī no tā, ka mana ceļabiedrene apvems mani. Šitādu kaunu piedzīvot...Un lidostā... Ahh.. Tur arī bez jautrībām nevarēja iztikt. Apnika man jau rakstīt.

Man ir tā, ka ikdienā dzīvoju ļoti pelēku dzīvi, bet tad, kad izraujos no rutīnas, tad gan mēdz vis kaut kas notikt.

Juno =)

jā,atceros,bija sērija kur izmeklētājiem bija jāsastopas ar mazu pretīgu tā kā veci,bet ne vecu,izskatījās pēc indieša mazliet,un viņam nebija kāju,viņš pārvietojās uz jocīgiem ratiņiem,tā kā skrituļdēļa,un tad iemiesojās laikam cilvēkos iekšāun nogalināja,kaut kas tml.,iespiedās atmiņā jo ratu bailīgi čīkstoņas skaņu vēl tagad atceros,brr :D :D

Mana mīļākā spēle! Nu, protams, arī jaņos esmu palicis.