kkā sanāk tuva tēma...

gribu.ļoti,ļoti gribu, jo neredzu nākotni.bet nevaru.mēģinu, cenšos, bet nesanāk!tas cilvēks pats ar nelaiž prom, bet ari nenāk..vēl pāris dienas atpakaļ gājām prom viens no otra, teicām ardievas..bet nākamā diena nenesa neko jaunu-viss tas pats.ja nu vienīgi no manas puses vēl lielas pārdomas un sāpi, ka cīnies kā gribi, bet nedabūt sev visu uz 100%.bet tas ir sasodīti sāpīgi.;( nez-dzīve skarba laikam un laikam jāspēlē līdzi, kamēr vēl bezspēkā neesmu pakritusi.varbūt vēl nav laiks atteikties, vai arī varbūt tik tiešām tā pamatīgi vajag sastrīdēties, ko varēs arī uzskatīt par atteikšanos..skumīgi.

Es pat tā nevaru iedomāties, bet sakarā ar to varu minēt piemēru kā notiek tādā situācijā...

Reiz dzīvoja meitene,kurai bija puisis. Viņa viņu neprātīgi
mīlēja un viņš viņu tāpat, viņi nevarēja iedomāties dzīvi viens bez
otra .Vienu dienu meitene smagi saslima un viņa tika ielikta
slimnīcā. Meitene uzzinādama, ka viņai ir smaga slimība ar sirdi un, ka
viņa tikai izdzīvos, ja viņai pārstādīs sirdi, viņa to neteica draugam,
jo negribēja, lai tas uztrauktos. Katru dienu viņa sapņoja ieraudzīt
viņu,just viņa elpu, pieskārienus, lūpas, rokas un visu pārējo, kas ar
viņu saistīts, bet tas nebija iespējams. Viņai tika izdarīta operācija
un viņa izejot no slimnīcas, pirmais ko darīja bija, uzzvanīja
savam mīļotajam, bet viņu sazvanīt nevarēja. Viņa iegāja mājās,
pamanīja, ka kaut kas nav kārtīga, kaut kāds nedabisks klusums, tukšums,
kaut kas pazudis un viņa ieraudzīja pie ledusskapja zīmīti - "ES VIENMĒR
BŪŠU TEV BLAKĀM, KAUT VAI MANA SIRDS PUKST TEVĪ! "

nu es to daru tikai tad kad zinu ko runaju

Jā, tā bija kādus mēnešus atpakaļ. Bet tagad es arī it kā esmu turpat, kur viņa tad, tāpēc vairs tā nav. :)

Vienreiz man vīrietis lika izvēlēties starp sevi un portālu draugiem.lv. Es pateicu, ka neviens man neuzstādīs noteikumus un viņam nācās samierināties ar to, ka es paliku draugiem.lv. Viņš man bija uzstādījis ultimātus arī citos jautājumos, bet es nelokāmi paliku pie sava un nepakļāvos viņa prasībām.

Sāpēt sāp gan sitiens, gan skarbi vārdi. Bet sāpes no sitiena ir pārejošas un viegli aizmirstamas, bet sāpes par skarbiem vārdiem, tās var mūs grauzt ilgi un dikti, var bojāt morāli, tā kā sāpīgāki, manuprāt, ir tie vārdi...

Sargāt!

Pilnīgi visu. Tikai svarīgi nenonākt tādas dilemmas priekšā, kā izvēle tarp diviem sev tuvajiem.  

tad kad buutu tadaa situaacijaa tad redzeetu...draugu domaaju ka nee...bet meitas delj 100%

njaa saliidzinoshi nesen nomira mana vecmaaminja...iisteniibaa kad pazvaniija un zvans atskaneeja 1 apriilii no riita kaadu briidi likaas ka mani nes cauri,bet tad sapratu ka tas patieshaam noticis... :(
un no vinjas sirsninjaa esmu saglabaajusi vinjas staastus...vinja nebija latviete bet gan 39 gadaa ieradaas latvijaa...un staastiija man par to kaada ir ukraina( tur vinja dziivoja beerniibaa)par karu,par dziivi kaada kaadreiz bija...to esmu saglabaajusi no vinjas...un tas man ir pats daargaakais.