smagākais lēmums, ko esi pieņēmis?

iemidzināt sunīti... viņai bija jau 12 gadi, es biju uzaugusi kopā ar viņu. tas bija pirmais smagākais lēmums manā dzīvē - 17 gadu vecumā jālemj par mīluļa iemidzināšanu, jo vecāki bija izbraukuši... bet viņa bija smagi slima un ārsts nesolīja, ka viņa izdzīvos operācijas laikā... vēl šobrīd īsti nespēju tikt tam pāri vēl tagad redzu viņas skatienu uz mani, kad ārsts viņai iešpricēja.

pēc tam jau citi bijuši, bet šis man ir vissmagākais, jo reizēm dusmojos uz sevi par pieņemto lēmumu, kaut zinu ka Loriņai tā bija labāk... ja godīgi - pat attiecības ar bijušo bij vieglāk pārtraukt...

asaras saskrēja acīs... atcerējos Loriņu un laiku kas pavadīts ar viņu, un dienu kad no viņas atvadījāmies...

Tas bija apmēram 40-50kg smags kartupeļu maiss,kaut gan...vīru ar' uz sekundēm divām esmu pacēlusi(tātad sanāk pacēlusi esmu vairāk par kartupeļu maisu)  

vectēvs man uzmeta uz kājas uzkarināmo pļaujmašīnu(traktora)

radinieka zaudeejums...

mācījos 3. klasē, bet bračka gāja vēl bērndārzā.... Ģimene pārvācās uz jaunu dzīvokli 5stāvenē! kādu dienu dauzījos ar bračku pa mājas pagalmu un starp betona blokiem ieraudziju ķēdīti, kuru gribēju dabūt ārā. ar lielām mokām atstūmu to betona bloku un liku bračkam turēt viņu, kamēr centos dabūt nakamo bloku nost tikmēr bračka nenoturēja bloku un nokrita... sīkajam tas betona bloks iespieda kreiso kāju starp diviem blokiem (tajā brīdi man vnk sirds nokrita- riktiigi sam#zos =// ) centos celt to bloku (100 kg točna bija) bet nesanāca... pasaucu kkadus 3klasniekus (4 džeki) un teicu lai palīdz dabūt nost- a šie tikai stāv un lūr (baigās dusmas bija uz šiem)... skrēju pakaļ mātei, bet kamēr uzskrēju uz 5. stāvu tikmēr jau kkāds onkulis bija bračku izglābis =//
toreiz cēlu to bloku atsperdamies, domāju ka acis izsprāgs- jei bogu smags bija, neskatoties uz to ka adrenalīns ķermenī bija pāri pārēm tomēr pacelt neizdevās =//

Ai nu zini,ja godīgi tad visi ir vieni lieli klauni,kuri gaida,kad pa viņiem pasmiesies...  
Es teiktu stulbenis Lindermans,kā arī Ušakovs
Visi lēmumi ir stulbi,tapēc jau viņus pieņem politiķi,jo viņi jau neko gudru nemāk izdomāt,jo paši tādi ir.

Spēt sakoncentrēties, atbrīvoties no liekām domām un sakārtot prātu jaunai nedēļai , jaunai atskaite. Cik tomēr ir labi, ka laiks ir sadalīts, vismaz vienmēr visu var sākt no jauna, no vēl vienas ausmas, no pirmdienas:))).

Nu grūti teikt kā ir patiesībā.
es teiktu,ka 50/50 jo.
Vnk tā mūsu uzstveršana ja ir atkarīga no tā,kas tad mums apkārt īsti notiek.
Piemēram apkārt notiek kaut kas tevi kaitinošs ja, kā tu rīkosies?
Protams,ka gribēsim tikt prom no tā visa.
Kur slēpjas tā ideja, vnk tajā,ka mūsu uzstvere ir arī atkarīga no apkārtējiem notikumiem un tas kā mēs rīkojaies tālāk, tā tad sanāk,ka tas ir svarīgi kas notiek apkārt.

rugtums sirdi neraxta ar "g" ? ::)

kliiniskaa naave?laikam.