Ir dienas, kā šī, kad vairs nesaproti, kas mudina cilvēkus tendēties uz negācijām? Sķiet ,viss ko viņi redz ir pelēkā dūmakā tīts. Vari pacietīgi klīdināt šo plīvuru, bet kļūst vēl ļaunāk. Ja nav neviena, ko vainot pie savām neveiksmēm, vajag atrast kādu, kas ir pietiekoši pacietīgs un inteliģents, lai nepadrītu šo izrēķināšanos par asins pirti. Tik ļoti negribās, lai kāda jau tā slimīgajā apziņā paliek vārdi, kas tiks atkal un atkal pārcilāti ievainotajā prātā , lai nereducētu naidu. Bet kad pietrūkst spēka, kad taisnošanās kļūst par vardarbīgu sevis lauzšanu, kas tuvina kaut kāda veida degradācijai, gribas izmisumā kliegt! Saprotu, ka gribas glābt noklīdušo dvēseli, jo tik ļoti žēl apmulsušā prāta, bet laikam jau ne vienmēr labais uzvar. Ir arī citas pasakas.... Tomēr morāle būtu jāizdra...šodien gribas saukt visus Svētos pēc palīdzības, dot man spēkus saprast, neievainot, nepadarīt otra dzīvi par vēl mokošāku... Tomēr par Māti Terēzi arī nespēju kļūt...Bezspēcība, izmisums...