Cilvēks , kurš naktī gāja pa ceļu, noslīdēja no klints. Baidīdamies, ka nokritīs tūkstoš pēdu dziļumā, - jo viņš zināja, ka šajā vietā ieleja ir ļoti dziļa, - viņš pieķērās pie zara, kurš bija pārkāries pār klinti. Viss, ko viņš spēja saskatīt, bija dziļš bezdibenis.  Viņš iekliedzās. Viņa paša kliedziens atskanēja kā atbalss... Neviens viņu nedzirdēja.
Vari iedomāties šo cilvēku un visas viņa šīs garās nakts mocības. Ik mirkli blakus stāvēja nāve, viņa rokas kļuva aukstas, tās pamazām zaudēja spēku...Bet , kad uzausa saule, viņš paskatījās lejup un iesmējās. Bezdibeņa nebija. Tikai sešu pēdu attālumā zem viņa bija vēl viena klints. Viņš būtu varējis atpūsties visu nakti, mierīgi gulēt. Radze bija pietiekami plata. Bet visa nakts bija viens vienīgs murgs.
Pēc savas pieredzes es varu tev teikt: šīs bailes nav dziļākas par sešām pēdām. No tevis ir atkarīgs, vai tu gribi ķerties pie zara un pārvēsrt savu dzīvi par murgu, vai atlaist to un nostāties uz savām kājām?
Bailēm nav iemesla!