Cilvēks , kurš naktī gāja pa ceļu, noslīdēja no klints. Baidīdamies, ka nokritīs tūkstoš pēdu dziļumā, - jo viņš zināja, ka šajā vietā ieleja ir ļoti dziļa, - viņš pieķērās pie zara, kurš bija pārkāries pār klinti. Viss, ko viņš spēja saskatīt, bija dziļš bezdibenis.  Viņš iekliedzās. Viņa paša kliedziens atskanēja kā atbalss... Neviens viņu nedzirdēja.
Vari iedomāties šo cilvēku un visas viņa šīs garās nakts mocības. Ik mirkli blakus stāvēja nāve, viņa rokas kļuva aukstas, tās pamazām zaudēja spēku...Bet , kad uzausa saule, viņš paskatījās lejup un iesmējās. Bezdibeņa nebija. Tikai sešu pēdu attālumā zem viņa bija vēl viena klints. Viņš būtu varējis atpūsties visu nakti, mierīgi gulēt. Radze bija pietiekami plata. Bet visa nakts bija viens vienīgs murgs.
Pēc savas pieredzes es varu tev teikt: šīs bailes nav dziļākas par sešām pēdām. No tevis ir atkarīgs, vai tu gribi ķerties pie zara un pārvēsrt savu dzīvi par murgu, vai atlaist to un nostāties uz savām kājām?
Bailēm nav iemesla!

Komentāri (4)

agneseTev (46) 28. maijā, 2008.g.  
 0 0
Par izdzīvošanas mākslu nākas domāt ikdienu, bet šis stāsts nav uztverams tik tieši, tas ir rakstīts salīdzinājumos, ne tik burtiski domājot par bezdibeni. Te runa ir par bailēm, kas dažkārt mums neļauj ieraudzīt tālāk.
Evisa 28. maijā, 2008.g.  
 0 0
Es šo stāstu uztvēru savādāk - labāk baidīties, būt piesardzīgam, apdomīgam un izdzīvot, nekā būt pārliecinātam, ka viss būs labi, un aiziet bojā... Jo ne vienmēr, atlaižot zaru, ir garantija, ka varēsi nostāties uz kājām...
Spindzele 18. oktobrī, 2007.g.  
 0 0
staasts paardomaam :)
nLighted 31. augustā, 2007.g.  
 0 0
Tagad tu mani esi iedrošinājusi un no armagedona es nebaidos
(mums taču ir Brūss Villis ko mums baidīties pareizi)
Līdzīgie blogi


Aizmirsu paroli

agneseTev (46)

Рейтинг@Mail.ru Top.LV PULS.LV Professional rating system