Mīlestības cena

Pirmais svarīgākais un atbildīgākais darbs, ko es darīju, ienākot plašajā pasaulē, bija mammas pienīgākā pupa izbrīvēšana mazajai māsiņai. Lai arī vēl biju gluži akls, instinkti mani vadīja, un es, ar purnu pagrūdis nost augumā raženākos pirmdzimtos brāļus, uzmanīju, lai viņi nedara pāri manai mīļajai māšelei. Viņa taču vēl bija tik sīciņa...
Kad paaugāmies un sākām jau paši lakt pieniņu un grauzt garšīgās saimnieku kurpes, atnāca kaut kādi onkuļi un aizveda manus vecākos brāļus nezināmā virzienā. Kopš tās dienas es viņus vairs neesmu redzējis. Pēc šī, manuprāt, šausmīgā atgadījuma mēs ar māsiņu vēl ciešāk turējāmies pie mammas sāniem, cerībā, ka neviens neiedomās arī mūs, pie tam katru atsevišķi, atdot kādiem svešiniekiem. Tā būtu milzīga traģēdija. Es jau nebaiļojos par sevi, nē. Es taču biju vīriešu kārtas suns un gan jau vajadzības gadījumā prastu parādīt zobus, bet man bija žēl māšeles, jo viņa taču bija tik trausla un neaizsargāta...
Taču pēc nedēļas mūs abus ielika lielā grozā un aiznesa uz dzīvnieku tirdziņu. Kādas tik smakas tur nevaldīja! Uz mums blenza daudz cilvēku, valstīja pa rokām, staipīja ādu un lūkojās mutē, it kā mēs būtu kaut kādi tur sacīkšu zirgi. Man neviens no šiem jocīgajiem cilvēkiem nepatika un tādēļ es, viņus ignorēdams, tīšu prātu satinos kamoliņā un izlikos cieši aizmidzis. Un tad es pēkšņi saodu sirsnīgu bērnu smaržu. Kāpēc es nospriedu, ka šiem bērniem ir laba sirds, nepratīšu paskaidrot, taču es ar visu savu dvēseli jutu, ka šie bērni nevienai dzīvai būtnei nespētu nodarīt pāri. Un īstenībā mēs, suņi, labus cilvēkus saožam pa gabalu!
Es pacēlu galvu un ieraudzīju mazu zēnu un meitenīti, kuri noskumušām acīm raudzījās uz visiem maniem sugas brāļiem un nekādi nevarēja izvēlēties sev draugus. Gribēju viņiem uzsaukt, lai ņem mūs, bet tā vietā pateicu tikai žēlu - vauuu!
Taču arī mans pīkstiens nostrādāja! Jaukais puisēns ar meitenīti pienāca pie mūsu groza, pasniedza savai draudzenītei manu māsiņu, bet pats paņēma mani savās mazajās un maigajās rokās. No pēkšņiem sirsnības uzplūdiem es nolaizīju viņam seju, bet viņš savukārt noskūpstīja mani uz degungaliņa un nosauca par Džekiju Čanu. Lai gan nezināju, ko šie vārdi īsti simbolizē, man tie patika. Dīvaini, bet par māsiņu es vairs neuztraucos, jo jutu, ka arī viņa nonāks pie sirsnīgas ģimenes, iespējams, ka gluži tuvu kaimiņos. Tad mēs šad un tad, ja saimnieki atļaus, varēsim saredzēties (bet vēlāk izrādījās, ka es maldījos, jo mana māsiņa aizbrauca dzīvot pavisam uz citu pilsētu, un es arī viņu, tāpat kā savus brāļus, nekad vairs neredzēju).
Kad nonācām jaunajās mājās, puisēns ielēja man siltu pieniņu un netālu no savas gultas paklāja mīkstu, pūkainu sedziņu. Sātīgi paēdis un labsajūtā aplaizījis ūsas, nolikos savā gultiņā un uzreiz aizmigu. Diena bija bijusi tik gara un nogurdinoša...
Nākamajā rītā piecēlos jau ar pirmajiem gaiļiem. Visi mājinieki vēl gulēja saldā miegā, arī mans jaunais draugs. Es pieslējos uz pakaļkājām un ņēmos laizīt savam puisēnam seju. Viņš nepamodās, bet pagriezās uz otriem sāniem un gulēja tik tālāk. Taču es nelikos mierā, jo man vajadzēja ārā! Sāku ar nadziņiem skrāpēt dīvāna malu - nekā. Tad ar zobiem ieķēros segas stūrī un cik spēka pavilku. Izdevās! Novilcis segu uz grīdas, es, nikni rūkdams, sāku to purināt un sist sev gar ausīm. Beidzot mans draugs pamodās, ilgi berzēja acis un nevarēja saprast, kur tik pēkšņi pazudusi viņa siltā sedziņa? Tad, ieraudzījis mani skatāmies uz durvīm, puisēns izleca no gultas un izlaida mani laukā. Mudīgi aizskrējis aiz malkas grēdas, nokārtoju savas darīšanas un steidzos atpakaļ uz istabu, kur mani gaidīja bļodiņa ar siltu pienu.
Diena pēc dienas pagāja rotaļās. Es ar lielu aizrautību skrēju pakaļ kociņam, ko puisēns visu laiku neapdomīgi meta prom. Nevarēju saprast, kādēļ viņš tā rīkojas ar savu rotaļlietu. Lai tā nepazustu garajā zālē, nesu to viņam atpakaļ un liku pie kājām, bet viņš ņem un atkal aizmet. Kad mums šī spēle apnika, mans saimnieks sāka spārdīt bumbu. Gribēju atnest viņam arī to, bet šis apaļais priekšmets bija tik liels un ciets, ka paņemt to zobos bija neiespējami, tādēļ es bumbu stūmu ar degunu. Tas puisēnam ļoti patika, un arī es priecājos līdz ar viņu.
Tā pagāja mana bērnība. Kad biju jau sasniedzis gada vecumu, pamanīju, ka man kaimiņos dzīvo jauka suņu meitene. Pats brīnos, kā līdz šim nebiju viņu ievērojis. Mēs ātri vien iepazināmies, un pēc zināma laika es jau biju tētis diviem jaukiem kucēniņiem... Bet tas ir pavisam cits stāsts.
Te vienā agrā rītā, kad atgriezos mājās no lielo sienāžu medībām, es virtuvē dzirdēju puisēna māti sakām, ka mans saimnieks ir devies uz pilsētu mācīties kādā gudrā cilvēku skolā. Aizbraucis neatvadījies no sava labākā drauga? Nu ja, es taču nebiju mājās... Varbūt viņš sauca manu vārdu, bet es tā biju aizrāvies ar... Ko nu?
Kad mans puisēns neatbrauca ne tajā vakarā, ne arī nākamajā, es sāku uztraukties: vai tik ar viņu nav atgadījies kas slikts? Mans pienākums taču bija viņu sargāt!
Pagāja ļoti daudz dienu. Man pat skaits sajuka. Ja jūs zinātu, kā es skumu! Man pazuda apetīte un dzīvesprieks. Dienu un nakti sēdēju mājas ceļgalā un ar cerībām gaidīju, ka mans mīļais draugs teju, teju atgriezīsies... Bet viņš tā arī neparādījās. Tad es nolēmu pats doties uz nezināmo pilsētu un viņu sameklēt.
Ceļš bija tāls un nogurdinošs. Beidzot pēc daudzām dienām ar pēdējiem spēkiem nonācu pilsētā. Bet kurp lai tagad dodas, kur meklēt to skolu, kurā mans puisēns mācās? Ostīju gaisu, cik jaudas, bet pazīstamās, tikko slauktās piena smaržas nebija. Klīdu pa svešām ielām, gāju garām daudzām kafejnīcām un restorāniem, no kuriem plūda nāsis kārdinoša smarža, bet īstās, man vajadzīgās nebija.
Šīs daudzveidīgās ēdiena smaržas lika man aizdomāties un pieņemt svarīgu lēmumu: ja gribu savu puisēnu atrast, kamēr pats vēl no bada neesmu palicis gluži bez spēka, man ir kaut kas jāapēd. Ja neēdīšu vēl kādu dienu, tad no bada nomiršu un garais ceļojums būs bijis gluži velts. To nu es nepavisam nevēlējos, tādēļ apgājis apkārt vienai smaržīgajai mājai, apsēdos pie sētas durvīm un sāku pacietīgi gaidīt parādāmies kādu cilvēku.
Biju tā nokvernējis kādu stundu, kad pēkšņi kafejnīcas virtuves durvis atvērās un pa tām iznāca kāds vīrs, viss tērpies baltā. Ieraudzījis mani, viņš pienāca klāt un jautāja: „Kas ir, draudziņ, vai esi izsalcis?” Es gribēju atbildēt: jā, jā, jā! Bet tā vietā trīs reizes skaļi ierējos. Un attapīgais vīrs saprata!
Garšīgi paēdis man „speciāli pagatavotos” gaļas salātus un pagrauzis ceptas vistas kauliņus, sajutos tik gurds, ka gribējās turpat pie kafejnīcas lieveņa arī pagulēt. „Bet es nedrīkstu!” nodomāju un metos pāri ielai tajā virzienā, kurp aicināja mana sirds.
Vēlā pievakarē nonācu pie kādas lielas mājas ar daudziem logiem. Jau pa gabalu varēja dzirdēt skaļas bērnu čalas. Vairākas reizes apskrēju tai apkārt bezcerīgi ošņādams gaisu un nevarēju saprast, kāpēc joprojām vēl atrodos šeit, kāpēc man negribas no šejienes doties prom? Un tad starp tūkstošiem citām smaržām saodu pazīstamo tikko slaukta piena smaržu. Tas bija mana puisēna mīļais aromāts. Beidzot būšu viņu atradis! Es atkal metos auļot, ko kājas nes. „Vau, vau, vau...” rēju vēl un vēl, lai piesaistītu sev apkārtējo cilvēku uzmanību cerībā, ka šie ļaudis pastāstīs manam draugam par dīvaino rudo suni, kurš skrien apkārt mājai un rej kā negudrs.
Un tad tas notika! Atvērās mājas lielās durvis, un pa tām iznāca mans zēns! No spēcīgās saimnieka smaržas mans deguns sarāvās deviņos čokuros un es bez mitas sāku nevaldāmi šķaudīt. „Džekij?!” izdzirdēju mīļo balsi izkliedzam manu vārdu. „Kā tu mani atradi? Ak, kungs, cik tu gan esi kļuvis vājš!” Es no visa spēka metos drauga krūtīs, nogāzu viņu zemē un no laimes smilkstēdams, sāku aizgūtnēm laizīt sava puisēna seju. Draugs piecēlās sēdus, piekļāva mani sev cieši pie krūtīm un ar asarām acīs lūdzās piedošanu par to, ka bija aizbraucis neatvadījies. Un es viņam piedevu. Nu, kā gan lai nepiedod vislabākajam draugam uz pasaules?

Komentāri (2)

Not_An_Angel 20. septembrī, 2008.g.  
 0 0
oho, šis gan bija ļoti aizkustinošs stāstiņš...!!!
aapa 22. jūlijā, 2008.g.  
 0 0
Izlasīju vienā piegājienā.  
Līdzīgie blogi


Aizmirsu paroli

filozofs1991

Рейтинг@Mail.ru Top.LV PULS.LV Professional rating system