Dažus gadus atpakaļ tēma par indigo bērniem bija gana aktuāla, taču laika gaitā runas par to ir pieklusušas un šis interesantais jautājums tagad tiek apspriestas vienīgi šaurā ģimenes lokā. Kas tad ir noticis? Vai cilvēkus pārņēmušas bailes no neizprotamā, neticība apgalvojumam, ka šie neparastie bērni ir sūtņi no citas pasaules? Ka indigo bērni būs tie, kuri mainīs šīs pasaules kārtību? Vai tie ir indigo, vai parasti palaidņi – grozies kā gribi, nākotne tā vai tā pieder viņiem.
     Vispirms atcerēsimies, kā tad sākās šis indigo bērnu „bums”. Amerikāņu rakstniece Nensija Enna Teipa 1982. gadā uzrakstīja grāmatu “Understanding Your Live Through Color” (“Savas dzīves izprašana caur krāsām”). Autore klasificēja cilvēku īpašības un uzvedības modeļus, pievēršot uzmanību to saistībai ar cilvēka starojuma lauka jeb auras krāsām. Izveidojās apbrīnojami precīza psiholoģiskās profilēšanas metode. Autore ievēroja, ka dziļā zilā krāsa bija saskatāma vairākumam pēc 1980. gada dzimušu bērnu. Tā radās termins „indigo bērni”, kas tagad pazīstams jau visā pasaulē.
     Indigo bērni ir ar jaunu, citādu apziņas līmeni apveltīti bērni. Viņi pasauli uztver pavisam citādāk, nekā cilvēki pirms 10 un vairāk gadiem. Indigo ir jauno enerģiju nesēji, jo viņi maz pamazām sāk nomainīt iepriekšējo paaudzi. Indigo uzdevums ir ar psihisko enerģiju un mīlestību mainīt dzīves apstākļus un situāciju uz Zemes. Cilvēki, kuri saskārušies ar dažāda rakstura sarežģījumiem kontaktos ar šiem bērniem, var apliecināt, ka salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm pastāv jauni bērnu uzvedības modeļi, un vecās audzināšanas metodes vairs nav iedarbīgas. Daļēji tam var piekrist, jo, ja indigo ir piedzimis un veidojies vidē, kur nav savstarpējas izpratnes, labestības un mīlestības, bērnu uzvedība kļūst nekontrolējama, pat ar negatīvu pieskaņu. Šiem jaunajiem bērniem ir interesantas, pārsteidzošas spējas un uzskati, kas kardināli atšķiras no mums ierastā stereotipa. Viņi ir enerģiski, aktīvi, talantīgi, izaicinoši, inteliģenti, bieži vien filozofi, kas dzīvo ar savu sirdi un izpratni, paši veidojot sev noteikumus.  Atsevišķi bērni spēj lasīt vai raidīt domas, redzēt auras un paralēlās pasaules būtnes, uztvert enerģiju pat no Visuma. Intelektuālās attīstības koeficienta (IQ) vidējais rādītājs ir 130, bet daudziem citiem pat ap 160 un vairāk. Agrāk šis skaitlis bija novērojams vienam cilvēkam no 10000. Paši indigo bērni itin bieži saka, ka IQ tests ir novecojis, tātad viņiem nepiemērots.
     Indigo bērni ļoti labi orientējas datoros. Veicot viņu pelēkās vielas izpēti, atklājās, ka dators ir kā viņu smadzeņu turpinājums. Viņi ir jūtīgi pret visu nedabisko, uztver citu cilvēku slēptās negatīvas domas un nav iebarojami ar meliem un puspatiesībām. Tādēļ par šādu nostāju viņi nereti tiek sodīti, rāti un izsmieti – ja ne mājās, tad no skolotāju un vienaudžu puses viennozīmīgi.
     Sabiedrībai ir grūti pieņemt šos īpašos bērnus, jo jau no piecgadīga bērna mutes izdzirdēsiet dziļas domas par cilvēka dzīves uzdevumu, par Visumu un Dievu. 2011.-2013. gads ir laiks, kad pareģota cilvēces iespējamā pāreja uz telepātisku komunikāciju, tieši tad būs patreizējo indigo bērnu brieduma laiks. Tātad no mums neatkarīgi veidojas šīs pasaules jaunā paaudze, kas dzīvos pavisam citādā sabiedrībā.
     Latvijas Dziednieku asociācijas ieteikums vecākiem un skolotājiem ir pieņemt pārmaiņas un audzināt bērnus saprotoši. Informācija ir ļoti aktuāla, jo praksē bieži ir gadījumi, kad indigo bērni tiek ārstēti medikamentozi – parasti ar ritalīnu. Diagnozi nosaka pēc bērna nemitīgās kustības tieksmes un garlaikošanās skolā, kur mācību vielu viņi uztver ātrāk, bet pieaugušie to novērtē kā koncentrēšanās spēju trūkumu. Ritalīna lietošanas dēļ bērni zaudē kontaktu ar savu intuīciju un psihiskām spējām, izzūd viņiem raksturīgās personības iezīmes. Medikamentus lietot pieradušais bērns, pazaudējis savu dzīves jēgu, kļūst atvērts citām atkarībām – alkoholam un narkotikām, datorspēlēm.
     Indigo bērniem ir attīstītas ekstrasensorās spējas, tas ir saistīts ar pārmaiņām organismā. Viņi lasa cilvēku domas, it sevišķi savu vecāku un pedagogu domas (ja cilvēkam ir bail, ka lasa viņa domas, tad viņš nav ne godīgs, ne atklāts. Nevajag pieļaut tādu domu parādīšanos, par kurām pašam jākaunas).
     Ja bērns sāk stāstīt, ka viņš redz rūķus, mājas garus, salamandras, silfus u.c. fantastiskus tēlus, tad vecāku parastā reakcija ir noliedzoša. Pieaugušie bērnam nomāc tās spējas, kuras vēlāk varētu noderēt valsts pārvaldē, sabiedrības labklājības celšanā, tādejādi padarot viņu līdzīgu pārējiem. Indigo bērni bieži vien slikti mācās un labo atzīmju vietā saņem viduvējas atzīmes, tādēļ, ka viņi apzinās savas patiesās spējas un to vērtību. Atšķirībā no saviem vienaudžiem – parastajiem bērniem, tie redz orgānu slimības, spēj kontaktēties ar paralēlo pasauli un Gaismas spēkiem, kas nereti izsauc nievājošu attieksmi un pirksta pagrozīšanu pie deniņiem.
     Grūti pateikt, kad ir parādījušies pirmie atsevišķie indigo bērni, jo talantīgi un apdāvināti bērni ir bijuši vienmēr. Sakot ar 50. gadiem šo fenomenu sāka pētīt, jo neparastos bērnus sāka ievērot un atzīt to pārākumu. Pašlaik šādi ir jau gandrīz visi pēc 2000. gada dzimušie bērni. Viņi ir savādāki – konfrontējošāki, jūtīgāki, garīgāki un atsevišķos gadījumos agresīvāki nekā iepriekšējās paaudzēs. To sākuši pamanīt gan vecāki, gan skolotāji, taču ne vienmēr apzinās, kas aiz tā slēpjas.
     Jaunais gadsimts atnes mums jaunus pārsteigumus. Skolnieku vecāki arvien biežāk izjūt, ka ar izglītības sistēmu kaut kas nav īsti kārtībā. Ja ģimenē aug neparasts bērns, viņa klātbūtne mājiniekus gan priecē, gan mulsina, gan reizēm pat sāpina. Skolotāji ir izmisumā, jo bērns neiekļaujas nekādos rāmjos. Tam seko biedējošas diagnozes, bezjēdzīga ārstēšana, pesimistiskas nākotnes prognozes.
     No indigo bērnu mutes bieži ir dzirdēts šāds skumjš monologs: „Mēs ļoti daudzas savas psihiskās spējas izmantojam ikdienā, taču to eksistenci neapzināmies vai noliedzam: intuīciju vai pareģojošu sapni nesaistām ar psihes spēju nolasīt informāciju no Visuma energo-informatīvā lauka un atklāsmes nesaistām ar spēju izzināt. Patiesības mirkļos izjūtam enerģijas plūsmas pastiprināšanos ķermenī, kritiskos brīžos domās dzirdam brīdinājumus, izjūtam savā ķermenī otra cilvēka sāpes, ieejot svešā telpā, jūtam tajā “sliktas enerģijas”, taču mēs nenojaušam, ka tā izpaužas mūsu dabiskās psihiskās spējas. Mēs funkcionējam kā raidītāji, sūtot ārā savas domas, jūtas un emocijas, un mūsos ir mehānisms šādas informācijas uztveršanai. Varam tai pievērst uzmanību, uzticēties tai un to izmantot, vai arī to ignorēt. Lielākā no mums sabiedrības spiedienā diemžēl izvēlas otro. Esam pieradināti, ka visai informācijai ir jānāk caur mūsu fiziskajiem maņu orgāniem. Psihes uztveres spējas neiederas mūsu realitātes ainā un nesaskan ar rietumu kultūras valdošo uzskatu sistēmu – materiālismu.  

Publikāciju pēc internetā sameklētajiem materiāliem sagatavoja

Didzis Muzikants