Pilsoni, sagatavojiet biletes! - saka kontrole
- Jūsu bileti... lūdzu... tā... Jūsu bileti...
- Pagaidiet, pilsoni, ko Jūs man dodat?
- Bileti.
- Uz hokeju!
- Kāpēc man to rādāt?
- Kā - kāpēc? Jūs tachu man pats prasījāt!
- Jā, bet sī nav īstā bilete!
- Bet citas man nav!
- Tātad Jūs braucat bez biletes?
- Tas ir - kā bez? Bet ko tad Jūs turat rokās?
- Biļeti uz hokeju. Bet uzradiet man lūdzu dzelzcela bileti!
- Tātad man vajadzētu pirkt divas biletes?
- Ne, Jums vajadzēja nopirkt vienu - dzelzcela bileti!
- Bet vai tad ar to es varetu noskatīties hokeju?
- Kāds te sakars ar hokeju? Kur ir Jūsu bilete?
- Paklausieties, ko Jūs no manis gribat??? Galu galā, Jūs prasījāt bileti - es iedevu. Ko Jums vel vajag?
- Ar so bileti nedrīkst braukt vilcienos!
- Kāpec nedrīkst? Vai tad uz tas ir rakstīts, ka nedrīkst?
- Tas ir pats par sevi saprotams!
- Kas saprotams? Ja nedrīkst, tad jau vajag uzrakstīt! Lūk, seit ir rakstīts, "smeket nedrīkst", un es nesmeekeeju...
- Paklausieties, pilsoni, lai brauktu ar vilcienu, ir jāiegādājas biļete. Ja
Jūs brauktu ar autobusu, Jūs tachu pirktu bileti?
- Kādel man jāperk divas biletes - uz autobusu un uz vilcienu?
- Tad Jums dzelzcela bilete nebūtu jāperk!
- Es arī neperku!
- Bet Jūs tachu braucat vilcienā!
- Jā, bet es nebraucu autobusā, es braucu uz hokeju!
- Kāds tam visam sakars ar hokeju???
- Vienkārsi, ja nebūtu hokeja sacīksu - vai tad es te brauktu?
- Ne!
- Vai man būtu jāperk bilete uz hokeju?
- Nebūtu!
- Bet uz vilcienu?
- Arī nee.
- Nu un ko tad Jūs man piesienaties?
- Bet Jūs tachu braucat!
- Uz kurieni?
- Uz hokeju!
- Bet man tachu bilete ir?
- Ir!
- Nu un ko tad Jūs vel no manis gribat?
- Es? Es... neko...
- Bet ko tad Jūs seit gaidāt?
- Es negaidu!
- Nu tad ejiet!
Kontrolieris samulsis izsit biletee caurumu.
- Lūdzu!
Un grīlodamies pieiet pie nākamā pasazhiera.
- Jūsu bileti?
- Lūdzu.
- Ko Jūs man rādāt?
- Bileti!
- Kādu bileti?
- Dzelzcela!
- Bet vai uz hokeju Jums bilete ir?
- Nee, nav...
- Tad pilsoni, nāciet man līdzi!