Liekas, draugs jau sapratīs, gan jau piedos,
    jo draugs taču! Jā, saprot, jā, piedod,
bet var palikt kāda brūce, kas vairs nesadzīst
    vai sadzijusi atstāj rētu, var palikt rūgtas
     duļķes, kas atkal un atkal kāpj augšup,
         aptumšodamas bijušo dzidrumu.
Ir vēl tāda bīstamība, ka viena drauga egoisms
  un prasīgums piesavinās sev otra drauga
pašaizliedzīgo sirdi. Tad nu jāprot aizstāvēties.
   Varētu šķist - kas gan vēl labāks par sevis
        ziedošanu otram, par pašaizliedzību!
Taču neļausim izsūkt sevi, kā sulīgo ķiršogu
       izgaršojot un pēc tam aizmetot kauliņu -
mūsu personības kodolu, mūsu būtību, mūsu pašcieņu.
Uz to nevienam nedosim tiesības!
   Draugi spēj brīnišķīgi papildināt viens otru,
     nevis tukšumu, bet, bagātību dāvinot,
draugi spēj saprast viens otru bez vārdiem,
     kad klusējot ieklausās dvēseles valodā.
         Uzticies man, es Tevi nenodošu!
Īsta draudzība ir nepārvērtējama balva!!!