Cilvēks ir liels aktieris, un viņam patīk lomas, kurās var daudz raudāt. Ir cilvēki, kuriem nav drosmes tvert  savu laimi. Kad tā nāk, viņi dzen to prom. Viņi grib nelaimīgi būt, bet tomēr tādi nav, jo viņu nelaime ir viņu laime. Ikviens otram izvaid savas bēdas: ak, cik viņam grūti klājas! Bet kādēļ nevar būt otrādi? Kādēļ nevar radīt labo? Kas mūžīgi daudzina savas klizmas, sāk beidzot tām ticēt. Cik bieži cilvēki paši velti sarūgtina savu dzīvi - un tā taču ir skaista! Tikai sīkam nebūt, bet vienmēr lielam būt. Tad arī dzīve būs liela!