Ir svēdienas vakars, pulsktens tuvojas astoņiem, tu man saki šodien nekur neiesim, es apmierināta eju gulēt, tev šķiet, ka esmu iemigusi, tu izlien no gultas, sataisies un aizej. Bet nepamani, ka es to visu redzu!  

        Dzirdu kā tu klusītēm, it kā sačukstoties ar durvīm, lūdz tām, klusītēm, tevi izlaist, bet es to dzirdu, tad es arī izlienu no gultas, uzmaucu kājās zābakus, uzmetu jaku, un eju tev pa pēdām, metrus desmit aiz tevis, bet tu nemaz nepamani mani   ..
Nekas, es tev visu ceļu, klusītēm, eju nopakaļ, līdz nonākam līdz Sporta Akadēmijas kojām, tu , nemaz uz mirkli pat neatskaties   , es esmu jau pa visam gluži cieši klāt aiz tevis, tu uzpīkstini Kasparam no trešā stāva, viņš tev ātri atzvana, un noskrien lejā, un arī viņš tik aizrāvies ar tavu ierašanos, nemaz mani nepamana...
Man vienā mirklī pilnīgi sāk šķist, ka esmu kļuvusi neredzama, bet   es cītīgi jūs vērojot pazūdam durvīs, uzskrienu nejauši virsū Uģim no otrā stāva:
Uģis: Laimiņ,    kā ta tev iet, tik dikti sen nemanīta    šaj pusē!?
Es: Vaj sveiks Uģi, nu redz kā sanāca, kopš sastrīdējos ar Ilviju, nav vairs vēlēšanās uz šo galu nākt!
Uģis: Nu ko tu tā, ciemos takš vismaz, varēji atnākt   ...
Tā mēs ar sākam iet lēnā gaitā, pārrunājot visu stāstu, līdz nonāku stāstot pie iemesla, kāpēc tas viss tā ir pavērsies, Uģis izbrīnīts   manī veras, nesaprotot, kāpēc ar mani tas tā ir noticis...
Mēs pēc stundas garas pastaigas, nonākam atpakaļ pie Sporta Akadēmijas kojām, apsēžamies uz soliņa, es no kabatas izvelku, Kent cigareti. Un aizpīpēju. Paveras otrā stāva balkona durvis. Jānīts iznāk uzsmēķēt!
        Pulkstens jau tuvu desmitiem, Jānīts pievēris balkona durvis sāk smēķēt, un ierauga mani..
Jānīts: Laimiņ?!   Tā tu? Ak tu mūžš, cik sen neredzēta te, ko vairs ciemos nenāc?
Es: nu ko skatos, tev arī gribās dzirdēt stāstu!   Nu labi kāp lejā, pastāstīšu!
Jānīts: Labi dod man minūtes desmit, un būšu!
        Sekundes rit, es vēljoprojām sēžu uz soliņa, smēķēju cigaretu, un gluži vai klačojos kā tirgus tante ar Uģi, paveros uz trešo stāvu, manu tevi, tu tur gaužām lepni stāvi, klačojies ar Kasparu, es tikmēr lejā sēžu, matiem plīvojot, ar Uģi un gaidu Jānīti..
Te pēkšņi redzu arī ilvija ar jums kopā augšā, es nedaudz sadusmojos, bet manas dusmas pārtrauc, maigs sauciens no piektā stāvā, izrādās Robčiks noilgojies pēc manis, jautā vai nevar pievienoties mūsu klaču bariņam, es laipni atsaku lai tik nāk, man tā pat gribējās viņu satikt!   Jānīts jau aiz mājas stūra rēgojās, ar D-light pudelēm rokās, lēnām tuvojas soliņam, es nedaudz pabīdos tuvāk Uģim, lai Jānīts arī var piesēst!
Uz doto mirkli es viena pati lēdija, starp diviem jaukiem puišiem sēžu, un vēl gaidam trešo nākam. Cigareti esmu jau teju nosmēķējusi, pret soliņa malu nodzēšu pelnus, un lēnā vēzienā atgrūžoties uz atpakaļu gluži kā tādā filmā iegrūžu cigareti atkritum tvertnē..
Atkorķēju D-light, ar jautru skaņu, un pa malciņai sāku dzert. Manu jau Robčiks tuvojas soliņam, es palūdzu Uģi nedaudz pasēsties tālāk no manis, lai Robim pietiktu vieta man blakus, kā nekā sen neredzēta...    Roberts pienāk pie soliņa pasniedz man roku,  es pieceļos viņš mani samīļo un tikai tad pievēršas, un sasveicinas ar Jānīti un Uģi, sākam pamazām apspriest manu bēdu, es gluži vienkārši, kaut uz pāris sekundēm sajutos kā Pasaules naba, kā persona kura visiem rūp   . Mēs visi četri savā starpā runājamies, Jānīts pasniedz arī Robčikam D-light pudeli, lai viņš nejūtas atstumts, lai gan kopā ar mani, neviens tāds nejūtas, jo es protu dalīt uzmanību.