Manuprāt, ja atkal un atkal neatcerētos šo teikumu, jau sen būtu sajukusi prātā   , mans redzējums uz dzīvi-

Ikdienu notiek kāds notikums, nav tā ka nenotiek nekas, brīžiem pozitīvi notikumi, brīžiem negatīvi, taču vienmēr ir jāatcerās, ka pats esi savas laimes kalējs!



Es nekādi nespēju izprast cilvēkus, vai nu esmu par stulbu lai saprastu viņu domāšanas veidu, vai arī vienkārši man kaut kā galīgi neiet ar paziņu izvēli:
1. Kāda ir loģika piedzerties?
Labi varbūt ja ir iemesls, bet ne jau katru dienu, un pēc tam sūdzēties, ka kaut kas sāp, ka ir paģiras vai vēl sazini kas..

2. Kāpēc ir tik grūti pateikt, kas tev nepatīk, vai tad vieglāk ir zaudēt cilvēku uzticību runājot aiz muguras?  
Es saprotu, ka ikviens cilvēks kaut reizi savā mūžā pasaka kādam kaut ko aiz muguras, taču kur paliek cilvēku atklātums, tiklīdz tu aizgriezies kāds sāk par tevi baumot, vai stāstīt ko kāds ir redzējis, vai vienkārši izteikt savu negatīvo viedokli, vai maz kāds uz pasaules ir pasargāts no šīs aprunāšanas? Protams es pati šad tad mēdzu ko pateikt aiz muguras, bet tad es pēc tam to arī pasaku tam cilvēkam, es uzskatu, ka labāk ir pateikt kā tu domā vai ko tu dzirdēji tam cilvēkam par kuru runā, nē nu protams jo vairāk par mani runā, jo vairāk apzinos, ka esmu kaut kā izcēlusies starp visiem, un mani atceras.


Man personīgi uz visu ir vienalga, pārāk mīlu sevi lai par kaut ko pārdzīvotu, taču ir sāpīgi redzēt cik patiesībā cilvēki ir naivi uzskatot, ka visi viņiem ir baigie draugi, taču tiklīdz aizgriezies, tevi brutāli izģērbj vārdiski, ar visādām baumām un nezin ko vēl...   Patiesībā smieklīgi, laikam jau taisnība vien ir, vieglāk dzīvot ir tam, kam viss ir vienkārši vienalga, ja pohuj ir pat uz to, ka ir pohuj...  

Komentāri (0)

 
Līdzīgie blogi


Aizmirsu paroli

piksija (28)

Рейтинг@Mail.ru Top.LV PULS.LV Professional rating system