Katras meitenes sirsniņā dzīvo naiva, sapņaina princesīte. Šī stulbā muļķe saviem asajiem, koši lakotajiem nadziņiem ir ieķērusies savas saimnieces dvēselē jau kopš bērnu dienām, kad mamma lasīja priekšā pasakas par drošsirdīgiem prinčiem baltos zirgos, cēliem varoņdarbiem mīļotās sievietes dēļ un pārējām jēlībām. Tikai un vienīgi viņa vainojama pie tā, ka toreiz iepinos tik savādā, divdomīgā avantūrā.

Tas bija viens no neizsakāmi jaukajiem vakariem, ko pavadīju kopā ar savām draudzenēm, svinot kādu kārtējo jubileju. Pēc pamatīgas izslidošanās Lidiņā pa sen iestaigātu taciņu devāmies uz kādu bāru Rīgas centrā. Pasūtīju sev Long Island Ice Tee, ko man pasniedza glāzē, kuru tikpat labi tilpuma ziņā varētu saukt arī par mazu spainīti. Baudījām kokteiļus, stāstījām viena otrai dažādas dīvainības un daudz smējāmies. Tam visam pa vidu vienā jaukā brīdī atskārtu, ka pie blakus galdiņa draugu kompānijā sēž simpātisks puisis. Mūsu skatieni sastapās... un mazā, sapņainā maita iecirta savus nadziņus vēl dziļāk manā krūškurvī.

Tā kā mēs ar draudzenēm nolēmām doties tālāk, bet no puiša puses joprojām nekādi taustāmāki uzmanības apliecinājumi par mulsu saskatīšanos tā arī nesekoja, es nolēmu, ka laiks rīkoties. Rīkoties, protams, vajag ar šiku un vērienu, izplānojot kādu viltīgu kombināciju. Tā nu es uzrakstīju zīmīti ar savu telefona numuru, un kad puisis man garām devās uz WC (world center), ieliku viņam to jakas kapucē. Kamēr mēs ar draudzenēm samaksājām rēķinus un sataisījāmies uz promiešanu, puisis ar draugiem izgāja ārā uzpīpēt. Ejot viņiem garām, pamanīju, ka kapuci viņš ir uzmaucis galvā, bet mana nabaga zīmīte sērīgi mētājas viņam pie kājām – acīmredzot izkritusi, un viņš to pat nepamanījis. Protams, es nevarēju pieļaut, ka mans lieliskais gājiens tik primitīvā veidā izgāžas, tādēļ, noiedama viņam garām, visai nepiespiestā tonī teicu: „Tev tur kaut kas izkritis...” Tad es pagriezos un cēlā gaitā aizsoļoju savām draudzenēm līdzi Vecrīgas virzienā.

Atceros, ka viena no draudzenēm par manu romantisko un oriģinālo rīcību bija tādā sajūsmā, ka solīja to atstāstīt kādai paziņai, kura raksta lugas, lai viņa šo neparasto avantūru varētu iemūžināt.

Puisis nelika ilgi gaidīt, piezvanīja un piedāvāja satikties pēc kādas stundiņas. Vēl drusku papļāpāju ar meitenēm, tad atvadījos un steidzos uz tikšanos ar savu kapuču princi. Iepazīšanās sanāca ļoti jauka, abiem smaids līdz ausīm. Tad mēs sadevāmies rokās un devāmies cauri Vecrīgai, čalodami par šo un to un tai pat laikā ne par ko. Uzzināju, ka Valters (tā šo kapuču princi sauc) mācījies Medicīnas akadēmijā un strādā par protēzistu.

Laiciņš tovakar bija vēss, nakts tuvojās savam noslēgumam, un es nolēmu doties mājās. Uz atvadām dabūju tiešām jauku buču, pēc kuras, neko sliktu nedomādama, noteicu: „Tā jau var aukstumpumpu dabūt, aukstā laikā un vējā bučojoties.” Valters izvalbīja lielas acis un ar neviltotu izbrīnu pajautāja: „Tev ir A hepatīts???”

Godīgi sakot, es paliku mēma un nespēju uz to neko prātīgu atbildēt – neiešu jau apšaubīt mācīta mediķa izteikumus. Vārdu sakot, viņš mani pārliecināja, ka cilvēki, kuriem mēdz būt aukstumpumpas, ir slimi ar A hepatītu. Viņam pašam tāda ne reizes neesot bijusi. Visu nākamo dienu man nebija miera. Piezvanīju uz karsto medicīnas konsultantu tālruni, kur man pastāstīja, ka aukstumpumpām jeb Herpes vīrusam nav nekāda sakara ar A hepatītu.

Valters man kopš tās reizes vairs nav zvanījis, bet manas draudzenes par šo romantisko stāstu ar ironiskām beigām smējās, vēderu turēdamas.