Tik daudz dažādu cilvēku. Tik daudz dažādu lietu, vietu, vērību. Bet, kur meklēt savējo - to vienu vienīgo? Kur atrast to kripatiņu sev un savai dvēselei - kā nepazust starp pelēko ikdienu un nievājošo cilvēku gaitām? Kā atrast savu ceļu, savu pareizo  - vienīgo - neatkārtojamo.. Kā nodzīvot savu dzīvi, ļaujot citiem dzīvot savējo un neievilkt kā upes atvarā viņus savējā? Kā likt lietā visu, kas ir lai sasniegtu mērķus, bet nesāpinot nevienu? Un nedomāt kapēc sirdsapziņa  moka un plosa visas maņas.. Kurp doties, lai tvertyu savu laimi bez liekuļiem "draugiem", bet pabūt tiešām ar mīļajiem un jaukajiem cilvēkiem, kuri silda sirsniņu un liek līksmot mazajai dvēselei.. Kā izdzīvot pasaulē ar To kas ir un netiecoties pēc kāda cita laimes un nepostot cita laimi, lai uzbūvētu savējo.. Kur var paslēpties no domu un ilgu krustcelēm tā lai nav jānožēlo un jāraud pēc tam.. Vai Turpināt lidot tepat - nekur- sevī.. Vai pacensties atrast dzīves ceļu, kurš nekrusto, tāda ceļu, kuru sāpināsi.. kaut negribos... tā gribētos, bet kā, lai to izdara cilvēks, kuram nav nekā, bet kurš grib visu un neko! VAi maldīties līdz apmaldīsies? Vai tomēr nogaidīt un uzbrukt - riskējot kādu sāpināt un aizskart.. Kur var atrast mieru un klusumu - pagultē viņa nav.. Skapī nav.. Sirdī šaubu mākoņi parādījušies.. Bet varbūt pietiktu ar kripatiņu laimes un saulaina smaida.. kas zin.. bet šodien jādzīvo plēsēju pilnā pasaulē -ja tu Neplosīsi - saplosīs Tevi.. Un nepateiks pat - Atvaino.. Tik rupji un ar speķu pagrūdīs nost, lai tu nemaisies pa kājām.. Cik sasodīti netaisnīga dzīve! Tādi jau ir tie dažādie cilvēki -ļauni, cietsirdīgi, lai tik netiktu tik viegli viņam klāt..