Mikus un Frenkija
Love Story

Rudens. Ir dūmakains septembra rīts. Man atkal ir jāiet uz skolu, bet Modris man neiziet no prāta. Es pat esmu zaudējis sirdsmieru; nespēju ne gulēt, ne mācīties, pat skatīties televīzoru un video. Pat dators mani vairs neinteresē. Visur manā acu priekšā bija tikai un vienīgi Modra tēls, nekādu citu puišu, par meitenēm pat nerunājot. Viņš ir 3 gadus vecāks par mani, kādreiz mācījās tajā pašā skolā kur es pašlaik. Tiesa, nu jau viņš mācās LU, bet man līdz viņam vēl tiekties un tiekties. Vispār jau viss ir vienkāršāk, viņš ir mans kaimiņš, tikai dzīvo vienu stāvu augstāk par mani.
Viņam ir savs boy friends kurš viņu ieguva diezgan brutālā veidā gadus trīs atpakaļ, bet viņš ar to ir samierinājās. Vispār viņš ir stipras gribas cilvēks, arī diezgan spītīgs un kašķīgs, ja viņam uzbrauc, bet savu nostāju aizstāvēs līdz nāvei. Daudziem tas nepatīk, negrib ar viņu strīdēties, aizstāvēt savu viedokli, bet Modris patiesības dēļ ir gatavs skaldīt pat matu. Nezinu kā, bet Modris spēj strīdos savaldīties nepasūtot visus vienu māju tālāk.
Viņam nepatīk meitenes, jo tās, kad gadās kādi strīdi, izmanto argumentus kas sit zem jostas vietas. Vienīgais līdzeklis, lai viņām norādītu īsteno vietu ir : -”Fuck You Mather”. Tā, protams ir vieglākā izeja, bet meitenes tieši to arī gaida, lai pēc tam varētu pateikt: - Tev jau nav argumentu, tikai rupjība. Meitenes, zaudējušas savu dabisko uzbrukuma ieroci, pamet kaujas lauku acīs neskatīdamās. Viņas ir satriektas un pagalam. Viņas ar visām dvēseles šķiedrām Modri ienīst, sola tam mūžīgu atriebību. Sola nekad ar viņu kopā negulēt, bet viņu tas galīgi neinteresē.
Viņam ir divas mīlestības, un tās neviens nevar viņam atņemt. Tas ir viņa amerikāņu buldogs Frenkija un viņa boy friends Pēteris. Gan viens, gan otrs viņa dzīvē atnāca negaidīti. Amīti viņš dabūja kad nomira iepriekšējais suns, metiss Hamlets, saindējies ar kāpņu telpā izkaisīto žurku indi. Burtiski 2 stundas pēc viņa nāves, kad Hamlets vēl nebija pat lāgā atdzisis, ne kapa vieta sarunāta, viņš zvanīja uz audzētavu lai sarunātu sev jaunu suni, zinādams, ka dabūs to par velti. Modrim vajadzēja draugu kas īsinātu laiku un varētu būt sargs pašā Rīgas centrā, čigānu rajonā (kur nav neviena čigāna) pie Maskačkas. Viņš dzīvo parku zonā, kilometru no Daugavas, bet klusā ieliņā kas stiepjas paralēli vienai no centrālajām maģistrālēm. Tikai piecu minūšu gājienā no Centrālās stacijas, tirgus un visas pārējās urbanizētās pasaules.
Nebija svarīga pat suņa šķirne - tas varēja būt gan stafordšīrterjers, gan boxeris, vai kāda cita nopietnā suņu šķirne. Tobrīd uz sitienu varēja dabūt tikai trīs mēnešus vecus angļu mastifu un amerikāņu buldogus. Modrim vajadzēja uzreiz vērā ņemamu suni, jo viņam vajadzēja aizsardzību pret apkārtējo pasauli. Viņš jutās neaizsargāts pat skolā. Viss būtu vienkārši, ja viņš būtu parasts zēns, bet viņš tāds nekad nav bijis - viņš ir gejs. Tāpat kā viņa vecākais brālis, viņš meklēja savu otro pusīti un mīlestību avīzēs, internetā un tusiņos, kā pašlaik to šad tad daru arī es. Varbūt es vēl neesmu gejs, bet redzot ikdienā viņu, bet naktī par viņu nepārtraukti sapņojot, liekas ka tomēr esmu gan gejs.  Varbūt... Viņa dēļ esmu ar mieru būt tāds pats kā viņš.
No abiem piedāvātajiem suņiem viņš izvēlējās amīti, jo mastifs, lai arī jau iespaidīgs pēc svara, šķiet nedaudz lēnīgs un aizsargāt nespējīgs. Turpretī amītis tā vien spriņģo un atviež zobus katram, ja kaut kas tam nav pa prātam. Tieši tas Modrim bija vajadzīgs, lai pret svešiem tas būtu nikns, neatkarīgs un  klausītu tikai saimniekam, no mazām dienām neietu pie svešiem. Suns bija no labākajiem Latvijas vecākiem un ar ciltsrakstiem, tik nācās pagaidīt 12 dienas kamēr viņu otreiz sapotē. Galvenais, ka par to nebija jāmaksā un tam jābūt reālam sargam. Protams, kaut kad nākotnē nāksies atdot kucēnu par Frenkiju ko izvēlēsies audzētāja, bet tas vairs nav būtiski.
Savādi, bet par viņa boy friendu kļūst viņa lielākais ienaidnieks i-netā un rajonā. Tas ir tas pats Pēteris ar kuru viņš pašlaik kopā dzīvo un ir un bija mans lielākais konkurents cīņā par Modri. Toreiz, pirms gadiem diviem trim, viņš Latvijas gay saitos meklēja sev draugu. Arī viņa brālis darīja to pašu. Imka toreiz bija samīlējies Modra pirmajā boy friendā Maiklā, bet neuzdrošinājās to uzaicināt pie sevis, jo tas bija uzstādījis, Imkam neizpildāmas, prasības – divu gadu pansiju, par ko bija gatavs mīlēt viņu un dzīvot kopā ar viņu kā īsts boy friends. Pašlaik viņi dzīvo kopā Ādažos kā divi balodīši, ne sliktāk kā Modris ar Piču.
Starp citu – par Modri un Maiklu lasīju stāstā Aksels, tur tik vārdi samainīti, bet viss uzrakstīts kā reāli bija. (Tad ta nu liela māka aprakstīt visu kas ar tevi noticies?! Izstrādāt scenāriju kā iekarot un dabūt sev boy friendu, tur gan vajag arī galvu uz pleciem. It is real life!)
Kad Modris sāka seksot ar Maiklu, viss bija vienkārši, jo viņi mācījās kopā vienā klasē un dzīvoja blakus mājās. Es nezinu kurā klasē tās mīlas lietas viņiem sākās, bet tās turpinājās diezgan ilgi – gadi divi-trīs, cik runā. Tas bija kaislīgs pirmais sekss, pirmā mīlestība un gay pieredze. Tā bija liktenīgā, bet ne pēdējā viņu mīlestība. Iespējams, ka viņu lielā mīlestība būtu turpinājies, bet pēc mātes nāves Maikls aizgāja no dzērāja tēva, jo nespēja to vairs paciest.
Aizbēdzis no mājām, viņš Ādažos iekļuva avārijā - sprāga mašīnas priekšējā riepa - un  viņu notriec Maikla nākamais boy friends. Tobrīd bija skolas brīvlaiks un viņš palika Aināra parūpē. Ainārs bija veiksmīgs uzņēmējs, bieži brauca darīšanās uz Vāciju un ņēma līdzi arī Maiklu. Divu gadu laikā viņš galīgi izmainījās, kļuva par princi, laimes luteklīti kam piederēja viss ko vien var vēlēties. Viņš bija karalis, ķēniņš un ķēzars Aināra acīs. Kad kārtējā komandējuma laikā Ainārs Vācijā nokļuva avārijā un gāja bojā, sabruka visi Maikla nākotnes plāni un sapņi. Viņš palika bez iztikas un pajumtes, jo no tēva viņš sen bija aizgājis un viņam nebija vairs kur palikt. Modris, nu lāga zēns, nespēja atteikt savam pirmajam boy friendam, un Maikls apmetās pie viņa kamēr sameklēs sev jaunu draugu ar dzīvesvietu.
Tas Imkam, Modra brālim, bija liktenīgi. Viņš iemīlējās Maiklā bez jeb kādām bremzēm. Viņš ieraudzīja Maiklā sava mūža sapni, savu liktenis par kuru ir vērts cīnīties, bet... Nav reālu iespēju apmierināt Maikla prasības, jo Imka taču pats tikko kā pabeidza vidusskolu un taisījās stāties universitātē. 600 lati studijām jau ir liela nauda, un kopdzīve ar Maiklu papildus izdevumu dēļ šķita galīgi nereāli. Imka bija galīgā izmisumā un vienā geju portālā ar citu niku uzsāka diskusiju. Viņš bija izmisis un prasīja citu palīdzību un padomu, jo baidījās pazaudēt savu Maiku.
Vispār Imis pats ir interesants frukts. Vienreiz ar draugu sadzērušies izvaroja savu miesīgo brāli, par atriebību, ka tas čato geju portālā kurā viņš pats uzturas. Lietu noklusināja, viss beidzās labi. Vēlāk glābjot Maiklu no pašu tēva seksuālās iekāres, viņi apvienojās un Modris piedeva Imkam notikušo, bet diskusija šai čatā diezgan ātri aprāvās. Dzīve lika Imkam pārdzīvot visas tās mīlas mokas ko bija pārdzīvojis Modris ar Maiklu. Viņi atkal bija atraduši viens otru - brālis atrada brāli, Imis Maiklu, tikai Modris vēl palikās bez sava boy frienda. Kāpēc es visu to tik gari stāstu?
Vienkārši tajā diskusijā parādījās tumšais zirdziņš, kurš ienesa spriedzi ne tikai diskusijā, bet arī Modra, Maikla, Imkas un fātera starpā, jo katrs meklēja savu sekssa partneri. Viņš bija kā Trojas zirgs, kas spēlēja te viena, te otra, te diez vien zina vēl kura pusē. Pat ne divsejainais Jānuss, bet visa zemiskuma iemiesojums. Cilvēks ar kuru es neietu kopā pat kino vai veikalu. Lai nu kā, bet viņš, neskatoties uz nāvīgi naidu (vārda burtiskā nozīmē), un nez ar kāda kukuļa palīdzību, pārgāja uz Modra skolu, tika viņa klasē, un pat nosēdās ar viņu vienā solā. Es nezinu kā divi nāvīgākie ienaidnieki jau pirmajā skolas dienā kļuva par boy friendiem, kas starp viņiem notika, bet tumšais zirdziņš Pičs, uzreiz pēc stundām pārcēlās dzīvot pie Modra. Domājams ne seksa dēļ, jo pirms tam viņi dzīvoja viens no otra akmens sviediena attālumā, un nu jau vairāk par trim gadiem dzīvo kā divi balodīši. Izskatās ka viņi ir boy friendi uz mūžu un izšķirt nebūs viegli.
Nu un šāda neparasta savienība man pašreiz ir jāizjauc, jo esmu iemīlējies Modrī tā, ka esmu ar mieru pat Pēteri nogalināt, lai tik būtu kopā ar Modri, just līdzās viņu pašu, viņa seksīgo ķermeni un varētu nepārtraukti mīlēties ar viņu. Viņš ir mans ideāls un es ceru to kādreiz sasniegt un iegūt savā rīcībā. It kā jau viss ir skaidrs, man nav cerību piekļūt šim savdabīgajam pārītim, ja vien neizdomāšu un nepielietošu kādu viltību. Viņiem šķiet, ka iejaukšanās viņu privātajā dzīvē, kā arī  šķiršanās būtu kā pasaules gals – tik ļoti viņi nemīl apkārtējos, jo aizņemti tikai ar sevīm pašiem. Arī suņi tos droši sargā no apkārtējiem. Tik es neesmu apkārtējais, esmu kaimiņs, neprātīgi iemīlējies kaimiņš un, neaprēķināms bezgala.
Amītis ir īpašs, viņa mīlulis, viņa suns kurš jebkurā izstādē ņem pirmās un godalgotās vietas. Modris tam iemācījis paklausību un aizsardzību. Cer apmācīt līdz SWAT līmenim. (Nez pret kādiem teroristiem un narkodīleriem viņš grib to savu doggy trenēt? Latvijā taču teroristu nav!)  Pietiek tik uzsvilpt sunim un tev labāk nekustēties, nokodīs nafig, ka ne viens gailis tev pat pakaļ nedziedās.
Principā situācija man šķiet galīgi bezcerīga, jo suni nav iespējams piekukuļot. Ja pasniedz kādu kārumu, tas sāk rūkt un ir gatavs tev uzbrukt. Ja iet garām kādam zemē nomestam kārumam, viņa to paosta, nosodoši paskatās uz tevi, it kā tu gribētu viņu noindēt, un ierūcas tā, ka uzreiz vari pietaisīt biksēs. Suns tā ir apmācīts. Modrim ar to nepietiek, viņš vēl uzņēmies trenēt citus suņus - VASiņus, bokserus, kaukāziešus, rotiņus un citus briesmoņus. Viņš tos padara par pelēniem, tie viņa priekšā vienkārši izskūst. Ko viņš ar viņiem dara un kā panāk paklausību, es nezinu, bet manuprāt tie suņi izskatās pēc lupatām. Tiesa, tikai līdz komandai „Vieta”, “Aport” vai „Sargāt”! Pēc tam gan labāk tiem netuvoties, tie ir īsti killeri uz četrām ķepām. Tumšā laikā minimālā distance ir 4 metri, ja nāksi tuvāk, pēc tam tu jau esi līķis.
Es nebūt nedzīvoju nabadzīgi, daudz ko varu atļauties, bet katru mēnesi sunim tikai barībai tērēt pāri Ls 50, nu gan es nespētu. Un tas ir tikai par sauso barību. Ak, Dievs, viņš taču vāra viņai rīsu-griķu putras ar vistu, dod ābolus, burkānus, vīnogas, arbūzus, apelsīnus. Par gaļām pat nerunāšu, divreiz nedēļā ar mašīnu pieved klāt. Pats viņš sev to liedz un tēlo veģetārieti, bet savam suncim neko nežēlo. Pērk vitamīnus, smiltsērkšķu eļļu, un vēl nezin ko, lolo to, pērk suņam rotaļlietas, ved uz izstādēm, treniņiem, tērē baigo naudu, ka ash zila skaudība metas.  Suns ir galvenais, ja neskaita viņu – lielo mīlestību - Pēteri.
Protams arī Pičam viss tiek, vinš atļauj tam absolūti visu. Nav tāda vārda NĒ, ja tas attiecas uz Piču. Kad Pēteris ienāca sava boy frienda mājā, tā uzreiz uzstādīja savus noteikumus un Modris tam lēnprātīgi kā dievgostniņa pakļaujās. Pičs var pateikt: - To drīkst, to nedrīkst, tas obligāti jādara, ja tev nepatīk – es varu arī aiziet prom. Es pat nezinu kā viņš to pacieš nūģi Piču - ļaut izslēgt SAVU datoru, sērfo netā tikai līdz noteiktam laikam u.t.t.? Es saprastu, ja Modris dzīvotu pie Piča un tur tad uzstādītu noteikumus. Viņi abi dzīvo kā nieres taukos, jo Modra fāterim un arī Piča muterei viss pie kājas – kas, kur un kāpēc kopā guļ un mīlējās -, galvenais, lai laicīgi tiktu  izvests ārā suns un nebūtu parādu mācībās. Oh boy, pasaule laikam ir traka palikusi.
Vispār jau Pičam arī ir suns, pat veseli divi - piecgadīgs Lhaskas apso, un angļu mastifs – kurus viņš nemīl, pat ārā neved. Nav jau nemaz tik lēti tie sunči. Amītis ap Ls 350, mastifs (nu baigais mafijas suns ap 90 kg svarā) ap Ls 2000, nu labas mašīnas vērtībā. Nez kāpēc viņi vispār tos suņus tur, baidās no laupītajiem vai homofobiem?
Pičam un viņa mammai pie vienas vietas, ka viņu suns var būt čempions, bet ne Modrim, viņš ir suņenieks līdz kapa malai. Savu Frenkiju padarījis par trīskārtējiem vairāku valstu, Baltic un Grand Čempioni, cer vēl iegūt InterČempionu Vācijā. Piča mastifu viņš uztaisīja par LVJCh, bet Piča mammai svarīgi lai mājās būtu sargs. Tas ir izdevies, jo Pičs viņus pastāvīgi tiranizēja un nu Čupsis, gan Bassa ir nikni, pat nedomā tuvoties viņu dzīvokļa durvīm.
Tāda nu ir patreizējā situācija kurā man jāiekaro mans sapņu ideāls. Vārdu sakot, es izeju no pretējā, izmantošu savu ienaidnieku kā savu sabiedroto. Kā gan vēl citādi es varētu Modri izmānīt no mājas, ievilināt man izdevīgā vietā un piespiest rīkoties? Tā ir mana vienīgā iespēja pakļaut Modri savām patiesām vēlmēm viņu mīlēt un mīlēties. Tātad rīt no paša rīta arī sākam. Nolemts, atpakaļceļa vairs nav. Ir tikai Galapunkts. Un uzvara. Cerams ka tā...

***

Sestdienas rīts. Tepat Klusais dārzs netālu no mūsu mājas. Redzot kā Modris iziet pastaigā ar Frenkiju, ātri vien pa apkārtceļu dodos uz parku un ieņemu savu posteni. Protams man ir bail, es nezinu vai izdosies Modri izprovocēt tā, lai rīkotos viņš un lai aizsargājoties neuzrīdītu man virsū suni. Viņš ir pietiekoši spēcīgs lai neslēptos aiz suņa un tieši uz to es arī ceru. Ja tik to vēl zinātu arī Frenkija. Es paļaujos uz Modri, bez viņa suns neizdarīs nevienu lieku kustību. Tā nu es sēžu savā slēpnī starp krūmiem un gaidu.
Re, tur viņš jau nāk. Palaidis vaļā Frenkiju, viņš staigā savā nodabā ar acu kaktiņu vērodams ko dara Frenkija. Lai arī viņa klausa uz vārda, staigā bez uzpurņa un pavadas, nākas skatīties lai tuvumā nepatrāpās bērni kas nejauši var nobīties, vai kādi dzērāji un narkomāni kurus Frenkija vienkārši neieredz ne acu galā, uzreiz viež zobus.
Labi atceros mana fātera vakardienas strīdu ar Modri. Kāds no mūsu mājas suņiem bija nolicis pamatīgu čupu pie mūsu dzīvoļa durvīm un fāters lika man to novākt. Kāds esot redzējis ka Modra suns pēc pastaigas uzskrēja augšā līdz mūsu stāvam. Fakts par piekakāto durvju priekšu būs labs arguments, lai ar Modri uzsāktu strīdu, tad padotos un sasniegt savu mērķi, iegūt viņu seksuāli.
Būtībā tas ir muļķīgi, jo suns var nolikt čupu tikai tad ja ir nocieties un tikko ticis ārā no dzīvokļa. Neviens suns ienācis no āras neskries kakāt telpās. Suns vispār izvēlas mīkstu, ar zāli apaugušu zemi, labāk uzkalniņu. Arī tad viņš staigā ošņādams, izvēlēdamies kur atzīmēties. Viņš staigā un rūpīgi izvēlas vietu. Pēc kāda principa viņš vadās, nav saprotams. Varbūt tā ir konkurenta smarža kas jāapslāpē, varbūt tieši otrādi, meklē kur tās nav. Kaķis savējos mēslus aprok, turpretī suns vēl iezīmē savu teritoriju ar pakaļējām ķepām izkārpīdams augsni. Viņš parāda kas šeit ir saimnieks. Viņš nav tāds diplomāts kā kaķis.
Paskatījies cik tālu ir Frenkija, ar acīm sāku meklēt kādu priekšmetu ko varētu mest Modrim, tad varētu sākt ar viņu sarunu un noskaidrot attiecības. Tomēr tuvumā nekā piemērota nebija, tikai grants, pāris vēja notraukti zari un neviena akmentiņa.
Jāsaka ka parku te uzkopj ideāli, jo katru rītu sanāk vesela brigāde un sarīko talku. Ir jau arī vērts. Pa dienu un vakariem te apgrozās dzērāju, bomžu un narkomānu bari pēc kuriem paliek atkritumu kalni. Un arī suņu te ir pietiekami daudz, arī tie piemēslo parku. Bija te realizēta viena forša ideja ar bezmaksas plastmasas maisiņiem kur savākt suņu mēslus un uzreiz tos izmest atkritumu urnā. Ideja neslikta, maisiņus lietoja, bet ne tikai suņenieki. Sīkie izmētāja tukšos maisiņus pa visu parku, un projekts apstājās. Tāpat kā viss kas ir saistīts ar suņu pastaigas laukumiem. Uzbūvēja vienu ar šķēršļu joslu kaut kur ostas rajonā un cer ka visus suņus vedīs uz turieni. Muļķības protams, domieki atmazgā naudu. Labi ja suns tiks līdz pirmajam zālājam kur pačurāt. Neies taču neviens maksāt 2 biļetes vienā virzienā par suni, lai tur nokļūtu. Un vēl taču jāveic atpakaļceļš.
Vispār ideja ar tiem plastmasas maisiņiem ir apšaubāma. Labāk būtu papīra maisiņi. Nu iedomājieties, kad pēc Apokalipses pētnieki veiks izrakumus lai noskaidrotu kā dzīvojušas iepriekšējās paaudzes, ko viņi atradīs? Tā vietā lai atrastu grāmatas (oh boy, kādas gan grāmatas interneta laikmetā!), kādus sadzīves priekšmetus, viņi atklāj PET pudeles un rūpīgi iesaiņotus suņa mēslus plastmasas maisiņos. Plastmasa taču sadalās n-tajos gados. Viņi nolems ka mēs pielūdzam suņa mēslus un tos speciāli apglabājām kā kādu fetišu. Vispār tā būs lieliska liecība par mūsdienām.
Lai nu kā, bet meklējot kaut ko viegli metamu virzos uz priekšu paturot abus savā redzeslokā. Lūk arī dižs kastanis zem kura guļ nokrituši nobrieduši brūni kastaņi. Savācis pilnu kabatu ar brūniem augļiem, es dodos uz savu slēpni. Svarīgi trāpīt Modrim ar pirmo metienu, lai viņš nesūtītu Frenkiju pārbaudīt kas ir vainīgais. Viņa gan mani pazīst, bet ko tu no suņa vari zināt? Suns jau nav cilvēks.
Sēžot aiz krūma abus vēroju. Lūk, zemi ošņādama un asti luncinādama pie Frenkijas atskrien viņas vecā draudzene rotveilers Dina un aicina to rotaļāties. Pakampusi mutē bumbiņu, viņa to noliek viņas priekšā un pati atiet malā. Brīdi to paostījusi, Frenkija satver tenisa bumbiņu un kā vējš aiznesas prom. Dina aizrikšo viņai pakaļ un cenšas to atņemt. – Sak’, atdod man, es to tev iedevu tikai paturēt.
Dinas saimnieci nekur nemana un arī Modris ir viens pats. Līdz viņam ir kādi 20 metri. Nolemju riskēt un paņemu saujā piemērota lieluma kastani. Pieceļos, un rūpīgi nomērķējis ņemot vērā trajektoriju, atvēzējos un metu. Aizskāris tuvāko koku zarus tas novirzās no mērķa un nokrīt Modrim tālu aiz muguras.
Bāc, netrāpīju! Steigā patveru vēl vairākus kastaņus un jau neskatoties metu tos viņa virzienā. Pieliecos un metu atkal, līdz man gandrīz vairs nav kastaņu. Modris ir gluži apstulbis no negaidītā uzbrukuma un, ar rokām aizsargādams galvu, dodas manā virzienā. Viņš ir apjucis par šādu nekaunību, ka pat neiedomājas pasaukt Frenkiju, lai neitralizētu nekauņu. Steigšus meklēju vēl kastaņus un neskatoties metu vēl un vēl. Apskrējis ap krūmu viņš ierauga mani un satver ar lietisko pierādījumu rokā. Pirmajā brīdī viņš man gribēja iesist, roka jau atvēzēta sitienam, bet tad viņš pārdomā un to nolaiž. Viņa acīs ir dusmas un viņš ir ļoti pārsteigts par šādu manu nekaunību. Nopētījis mani no galvas līdz kājām, viņš dusmīgi jautā.- Sen neesi pa galvu dabūjis? Purnā gribi? – un ar acīm sāk meklēt suni.
Zinu, ka es to nedrīkstu pieļaut, man viņš jāizaicina tikai uz konfliktu, uz tet-a-tet. Bez lieciniekiem un bez suņa. Zinu, ka laika sarunām man nav, ja viņam palīgā atnāks Frenkija, tad mans plāns neizdosies. Kārtīgi atvēzējies es ar visu spēku viņam iesitu pakrūtē. Modris acis pārbolījis paskatījās uz mani, tad pārlocījies kā papīra lapa uz pusēm, noliecās un bez elpas nokrita zemē. Netīši biju viņam trāpījis tieši saules pinumā, bet gribēju tikai iesist lai aizkaitinātu vairāk. Turēdamies pie vēdera un cīnīdamies par elpu, viņš no lejas ļoti apjucis skatījās manī. Viņu šāda nekaunība pārsteidza līdz dvēseles dziļumiem. Nu kā var kaut kāds sīcis uzdrošināties uzbrukt cilvēkam ar suni? Viņam tas šķita neaptverami.
Es stāvēju virs viņa un apskaidroju situāciju. - Tu domā ka vari atļauties kakināt savu suni pie manām durvīm un pēc tam likt lai mans fāters liek man to novākt? – es aizelsies uzbudinājumā izkliedzu. Es jutos kā varonis, manī kūsāja adrenalīns. Pagaidām es biju stāvokļa noteicējs, es biju zirgā, bet viņš gulēja zemē pie manām kājām.
Modris skatījās uz mani kā uz tērētu un centās atgūt elpu. Viņa seja pamazām sāka atgūt normālu nokrāsu, elpa kļuva rāmāka. Es nedrīkstēju zaudēt laiku, tāpēc saņēmos un nikni izgrūdu. - Tas viss būtu pofig, bet kad atteicos to tava suņu sūdu novākt, fāters mani piekāva. Zilumu zem acs redzi? - es norādīju uz zilumu ko biju ieguvis krītot no sava BMX.
Modris nopētīja zilumu un sāka lūkoties apkārt. Arī es paskatījos parkā un, paldies Dievam, Frenkiju nekur neredzēju. Viņš varēja to pasaukt un tad mans plāns izgāzīsies. Nedrīkstēja zaudēt laiku, tāpēc, kamēr dzelzs vēl karsta, izšāvu, - Ja tas nav tavas kuces nedarbs, tad vari mani izdrāzt visus caurumos, es neapvainošos, bet es negribu ka mani tēvs sit par ne par ko.
Modris apsēdās un paķēris mani aiz krekla nogāza zemē. Satvēris mani aiz matiem, viņš cieši satvēra manu galvu un ieskatījās man acīs. Es skatījos viņa zilajās acīs kā nāvei nolemts jēriņš. Es to zināju. Es pats to gribēju. Es zināju kas būs tālāk. Viņš mani izdrāzīs visos caurumos un man pat nebūs jānopūlas.
- Tev nāksies atbildēt par saviem vārdiem, Miku, arī par izdrāzšanu. Nepaskatīšos ka esi gandrīz astoņpadsmitgadīgs puņķu tapa un kaimiņš. – viņš cieši turēja manu galvu un nostājies uz ceļiem, sāka atpogāt savu bikšu priekšu.- Tu domā ka es to neizdarīšu?
Izvilcis no atpogātajām biksēm savu locekli, viņš sāka to spaidīt. Es skatījos uz to un redzēju kā tas ātri pieņemas apmēros. Piebriedis tas, salīdzinot ar manu mazo pipuku, man šķita milzīgs. Nu kādi 18-19 centimetri garumā un 3,5 centimetri diametrā točna. Es skatījos uz smaržojošo violēto galviņu un man to ļoti sagribējās paņemt mutē un atsūkāt. Es vienkārši biju ekstāzē, ka mans plāns ir izdevies. Es nespēju novērst skatienu no šī brīnišķīgā locekļa kas pēc brīža ieies manī.
- Iegaumē, mans suns nekad nekakā telpās, viņa ir labi audzināta. Tā kā savam fāterim tu pats vari iedot purnā, es tev palīdzēšu aizstāvēties pret viņu.- veikli nostājies man aizmugurē, viņš atpogāja manas bikses, novilka tās pavisam lai netraucētu. Es viņam nepretojos, tas neietilpa manā plānā, un es palīdzēju tās novilkt.
Ātri apskatījies apkārt Modris novilka arī savas džinsas, tad vairākas reizes iešpļāva plaukstā un iezieda savu piebriedušo locekli. Vairākas reizes to pabraucījis un papurinājis, viņš mani nolika četrāvus un to sāka virzīt man starp kājām. Es tās paplētu platāk un nostājos ērtāk ar rokām atspiedies uz zemi. Ar vienu roku turēdams aiz matiem manu galvu, ar otru roku savu locekli, viņš to uzmanīgi ievadīja manī. Mani pārņēma saldkaislas trīsas un drebuļi.
- Nedrebi, sīkais. Tas nebūs sāpīgi, drīzāk patīkami.- sākumā izdarījis dažus nedziļus grūdienus, viņš beidzot to iegrūda līdz galam un nekustējās. Arī es nespēju pakustēties. Mani bija pārņēmušas tādas sajūtas ko agrāk pat nezināju un, kur nu vēl izbaudījis.
Man dibenā bija iebāzts milzīgs stobrs, bet kā par brīnumu nesāpēja. Sajūta gan bija jocīga, jo tas atdūrās pret kaut ko cietu blakus viņa galviņai un arī mans mazais loceklis sāka pieņemties spēkā. Tas acīmredzami piebrieda un un pēc brīža jau stāvēja kā miets. Modris  lēnām sāka vilkt ārā savu locekli, tad atkal to lēnām bāza iekšā, un tā vairākas reizes. Mans loceklis piebrieda vēl vairāk un likās ka man tūlīt, tūlīt noies. Katrā ziņā tā bija patīkama, vēl man nezināma sajūta vēderā.
Nē, ne sēklas noiešana vispār, es jau gadus trīs mācēju sevi apmierināt. Sākumā naktī sēkla noplūda pati, bet tad es palīdzēju tai izkļūt no manis kad vien tik jutu vajadzību izlādēties un noņemt spriedzi. Ja tā ir liela, tad to var izdarīt vairākas reizes pēc kārtas vai vairākas reizes dienā kad tāda vajadzība rodas. Saspringums ir kā ar roku noņemts, un tevi pārņem patīkams nogurums. Ķermenis pats iemācīja - kas un kā ir jādara. Kad loceklis ejot beržas pie kājas un drēbēm, tas piebriest pats no sevis, pat noiet sēkla. Pirmajās reizes kad tas notika ar mani uz ielas, bija kauns par pēkšņi parādījušos plankumu uz gaišajām biksēm, jo likās ka visi to ievēro. Nav jau viegli, kad ieraudzījis Modrim līdzīgu čali uz ielas, liekas, ka bikšu priekša atsprāgs vaļā cilvēku acu priekšā. Tad spēj palīdzēt tikai izlāde tuvākā kāpņu telpā.
- Tu zini maita, ka par saviem vārdiem ir jāatbild?,- viņš pagrieza manu galvu un paskatījās man acīs.- nebaidies, Miku, tev būs patīkami.
Es klusēju, jo tieši to arī gribēju sasniegt. Atlaidis manus matus, Modris aptvēra manus plecus, uzgūlās man virsū un cieši pievilka sev klāt. Viņa kustības sāka kļūt arvien ātrākas, arī elpa paātrinājās. Viņa loceklis staigāja manī kā kuļmašīnā un sagādāja man īstu baudu. Katru reizi kad viņš iegāja manī līdz galam, man likās ka tūlīt, tūlīt man arī noies un zemē būs liela sēklas peļķe. Es biju laimīgs. Es nespēju noticēt, ka mana bērnišķīgā provokācija ir izdevusies.
Man šī bija pirmā reize kad seksoju kopā ar zēnu (divreiz gadījās ar vienu kaimiņu sētas meiteni), tāpēc nezināju ko vēl no Modra varu sagaidīt pēc tam. Protams, safantazējis es savā prātā biju daudz ko, arī visneparastākās pozas ar un bez piesiešanas, ar un bez dažādiem palīglīdzekļiem, visneticamākās vietās, piemēram liftā. Tiesa, mēs ar bračku bijām izmēģinājuši dibenā bāžot pirkstu vai kādu citu priekšmetu, arī tad es sasniedzu saldkaisles kalngalus. Šis turpretīm nebija salīdzināms ne ar ko. Bračka (un arī es laikam) būtu ar mieru pamēģināt dupsī arī locekli, bet bez prezervatīva to neriskējām. Es šobrīd nožēloju, ka nebijām to pat mēģinājuši. Cik tad nu prezervatīvs maksā, da i mēs taču neesam slimi lai tos lietotu.
Es viegli vaidēju kad Modra loceklis piedūrās kādam bumbulim rieksta lielumā man iekšā ķermenī. Mēs abi strauji elpojām un likās ka pārplīsīsim no uzbudinājuma.
- Tu saprati, ka par saviem vārdiem ir jāatbild, vardulēn?- viņš pārjautāja un atkal saspringa. Viņa loceklis kļuva vēl cietāks, es jutu ka viņš tūlīt manī izšaus visu savu amunīciju kas atradās viņa pautos. Vēl pāris grūdienu, un izdvesis skaļu,- Au, cik tas labi, Mik!- Modra loceklis sāka konvulsīvi raustīties atstādams manī savu sēklu.
Likās, ka Modris uz kādu brīdi pamira, bet tad viņa loceklis ar divkāršu enerģiju turpināja rīstīties un ar katru reizi iesvieda manī jaunu kārtējo sēklas devu. Škiet ka viņš jau manī ir ielādējis kādu glāzi savas spermas, bet viņas stobrs turpināja šaut un šaut. Likās, ka tas ne mūžam nebeigsies. Izdarījis vēl pāris dziļus grūdienus, viņš iegāja manī līdz galam un piespiedies man cieši klāt, uz brīdi pamira. Es biju bez elpas, šķiet ka arī Modris. Jutos kā milzīga, ar šampānieti pildīta, pudele. Katrā ziņā šis piedzīvojums man bija milzīgs satricinājums un enerģijas patēriņš. Es gan lāgā nezinu, bet kaut kur lasīju, ka viena kārtīga nojāšanās spēj uzvārīt ūdeni tikai vienai tasei kafijas.
Nu muļķības galīgās. Es par šo seksu ar Modri spētu uzvārīt pasaules okeānu un vēl pāris jūras. Liekas ka visus šos sekss pētījumus ir veikuši veči kuriem sen jau nestāv un cer kompensēt savus kompleksus ar šādu pētījumu veikšanu. Es arī laikam labprāt aptaujātu tūkstošiem jaunu čaļu par viņu pirmo seksuālo pieredzi un gūtu milzīgu seksuālo baudu. Pat dročīt pašam nevajadzētu. Diemžēl man nav nekādu zinātnisko grādu kā Freidam, Kinsi un mūsu Zālītim. Toties man ir tā pirmā reize kas viņiem sen jau vairs nav un nebūs, par kuru viņi diez vai pat atceras.
- Griezies apkārt, ar seju pret mani,- atskanēja Modra komanda un tas atgrieza mani realitātē. Ar roku aptaustīju savu dupsi, tam nekas nebija noticis. Tas nesāpēja, uz tā tik bija palikusi nedaudz Modra sēklas. Uzsitis vairākas reizes pa maniem mīkstumiem kā mudinādams ātrāk pagriezties, viņš pēkšņi noliecās un ar mēli to nolaizīja. Paplētis platāk manu dupsi, viņš ar mēli sākumā aplaizīja atveri, tad ar mēli iebrauca tur iekšā. Es biju mēms! Bija patīkami, bet neizsakāma kaisles sajūta un kutināšana nevilšus lika sasprindzināt muskuļus. Modris izvilka mēli un vēl pāris reizes pakutinājis ar to manu caurumiņu, vēlreiz ar visu plaukstu uzsita pa mīkstumiem. - Nedrīkst izniekot tādu mantu, bet tagad aši griezies ar seju pret mani, fiksi!
Paskatījos apkārt un nostājos ar galvu pret viņa locekli. Apkārt nevienu nemanīja, arī Frenkija bija kaut kur pazudusi. Tuvumā nebija neviena cilvēka. Nu pat ja būtu, man tas būtu pilnīgi vienaldzīgi. Es atdotos Modrim pat uz skatuves jūpīteru gaismā. Man, kaisles pārņemtam, viss apkārtējais bija pie vienas vietas. Es biju panācis to ko jau sen sapņoju un gribēju sasniegt.
No vienas puses Modris pašlaik bija mans, tāpat kā es viņa, seksa vergs. Mēs abi bijām seksa vergi. Kad uznāk šis seksa atklāsmes mirklis, tobiš orgasms, tad esmu ar mieru nodot visu pasauli, pārdot pat savu miesīgo māti un dzimteni.
Starp citu, es māti pat neatceros. Pēc tēva vārdiem, viņa bija ielasmeita un dažus gadus pēc manas dzimšanas nomira ziemā noķērusi plaušu karsoni. Nezinu, varbūt viņa arī bija ielasmeita, bet toreiz, 1990 gadā kad es piedzimu, un vēlāk, vajadzēja kaut kā nopelnīt iztikai, pabarot vīru un dēlu. Katrā gadījumā es nedomāju tā pat kā mans fāters. Mamma centās nopelnīt, lai mēs visi šinī bardakā spētu izdzīvot. Ja jau tolaik tēvs spētu kaut ko reāli nopelnīt, tad viņa nebūtu gājusi uz paneli Čaka ielā un riskējusi ar savu veselību. Man gan žēl, ka neesmu saņēmis māmiņas mīlestību, bet es viņu nekad nenosodīšu. Māte ir māte un viņa centās manis, brāļa un tēva pēc. Mums visiem vajadzēja izdzīvot.
- Attaisi platāk muti vaļā, un pat nedomā kost,- izdzirdēju Modra balsi un redzēju tuvojamies viņa piebriedušo pilnasinīgo locekli. Tas patīkami smaržoja pēc spermas. Es aplaizīju savas apkaltušās lūpas. Loceklis lēni tuvojās manai mutei un es pavēru platāk savas lūpas. Es vienā mirklī apriju viņa locekli. Sākumā tas likās ļoti liels, daudz lielāks par ierasto čupa-čupu, tomēr ar laiku es apradu. Man tas likās tikpat salds, apaļš un garšīgs. Arī smarža bija patīkama, kaut arī viņš bija pabijis manā dupsī. Es to uzmanīgi aptaustīju ar mēles galiņu, tad jau droši izpētīju katru locekļa kroku ap galviņu, katru nelīdzenumu, piebriedušās pulsējošās vēnas un kaifoju.
Tā bija neaprakstāma sajūta, ja vien tādu saldkaisli kāds spēj aprakstīt. Nu kā var aprakstīt to kas vēl nav definēts? Varbūt arī ir kāda universāla mīlestības formula, bet baudas sajūtu gan neviens nekad nespēs definēt. Tā taču bija, ir  un būs individuāla, gluži kā sāpju slieksnis. Runā ka cilvēkam ar zilām acīm tas ir zemāks, tātad arī baudas sasniegšanai vajag mazāk pūļu. Mums ar Modri abiem bija gaiši zilas acis.
Es ievilku dziļāk elpu un paņēmu viņa locekli iekšā līdz pašai rīklei. Man bija patīkami to turēt mutē. Es to laizīju, sūcu, kutināju, pat centos tam iekost. Modris brīžam ievaidējās, bet necentās mani atturēt. Liekas arī viņam tas patika. Vienu brīdi man likās, ka viņa loceklis saspringst, atkal gatavs izspļaut kārtējo sēklas devu, tāpēc izvilku to no mutes. Es gribēju paildzināt šo ekstāzes brīdi, un iekodos viņa pautos. Viņš nedaudz sarāvās pārsteigts par šādu manu pašdarbību, bet neko neteica. Tik plaukstas ciešāk aptvēra manu galvu turoties pie ausīm, gatavas to kuru katru brīdi atraut mani no sevis.
Es kutināju viņa olas ar mēli un viņš – kaislē vai arī sāpēs – vaidēja un lūdzās man, - Mik, nu Mik, pārtrauc! Es vairs nevaru, es tev visu piedodu, tici man.
- Nu lūdzu uzmanīgāk, nenokod manus pautus. Nu, lūdzu, Mik. – un viņš kā ar knīpstangām ieķērās manā skalpā. Likās ka viņš kušķiem izraus manus matus. Man nežēlīgi sāpēja, bet es turpināju savu ofensīvu viņa pēkšņi sarukušajam maisiņam ar palielām olām. Man patikās tas, ka tāpat kā viss ap viņa locekli, bija tīri izdzīts un bez spalvām. Tās vismaz nepalika mutē.
Pēc mirkļa atbrīvoju viņu no olu orgasma un atkal paņēmu mutē viņa stobru. Tas bija pārkaisis un gatavs kuru katru mirkli izšaut savu sēklu. Nezinu kā tas gadījās, varbūt intuīcija, varbūt kas cits  zemapziņas diktēts, bet es iekodos viņa spīdīgajā platajā piebriedušajā un skaistajā, pareizi veidotajā violetajā galviņā. Modris sarāvās un klusi nolamājās. Viņa loceklis sarāvās un kļuva mīkstāks, bet bija pilnbriedā un gatavs mani izdrāzt vēl un vēl. Tik viņa dūres spēcīgāk iekrampējās manos īsajos matos un spieda manu galvu sev ciešāk klāt.
Es viņu apņēmu ar lūpām un pieturot ar roku, ievadīju to sev dziļāk rīklē. Modris atkal saspringa. Viņš bija gatavs agonēt nedomājot par apkārt notiekošo. Nolēmu izmantot šo mirkli lai izlūgtos viņa labvēlību. Es izvilku viņa locekli no mutes un ar roku stumdīdams šurpu turpu kā dročīdams, un paskatījos viņam tieši acīs. Viņš skatījās manī un nesaprata kas notiek, kāpēc es viņu neapmierinu, norauju kulmināciju, kāpēc kavējos?
- Modri, vai tu būsi mans mīļākais, vai būsi mans boy friends?- es skatījos uz viņu patiesi starodams kā enģelis, 100% ticēdams ka viss piepildīsies ko viņam patreiz saku un esmu izsapņojies tik daudz garu dienu un nakšu garumā. Es patiesi vēlējos lai viņš būtu mans mīļākais, mans boy friends, mans sargenģelis, mans vienīgais uz pasaules, un viņš man tāpat. Tieši tāpēc jau es biju iesācis visu šo avantūru riskējot ne tikai ar iespēju būt piekautam, suņa sakostam, bet arī zaudēt savu pirmo patieso mīlestību un pašcieņu savās acīs.
Viņš apjucis skatījās uz mani, tad uz savu locekli un nezināja ko teikt. Es biju izvēlējies pareizo momentu. Viņš gribēja ātri nolaist, bet es gribēju dzirdēt patiesu un sev labvēlīgu atbildi. Jā, es viņu šantažēju, bet mīlestībā un karā visi ieroči ir atļauti – arī psiholoģiskie. Viņš par laimi to nenojauta, tobrīd viņam galvā bija sakāpusi sperma. Viņa galvenais procesors bija pārslogots, nolaidies zem jostas vietas un atradās manās rokās. Viņš nenojauta manu izsmalcināto viltību. Es to zināju. Tieši to es arī gribēju panākt, šādu rezultātu es pat, ja patiesi, vēl pirms mirkļa nespēju iedomāties. Viņš bija manās rokās un varā. Sorry, rokās man bija viņa stobrs, bet šoreiz vārdu spēlei nav nozīmes. Es biju džojstika pavēlnieks.
- Būšu, būšu tavs boy friends, tik paņem mutē un ļauj man nolaist!- un viņa rīks brutāli iegājis man dziļi rīklē, spēcīgi un neatvairāmi agonēja. Es aptvēru to cieši ar lūpām, nedaudz arī ar zobiem, lai Modris to nespētu izvilkt ārā.Es alkatīgi noriju visu manā mutē atstāto sēklu. Es spaidīju viņa locekli, ar mēli kutināju galviņu un saitīti, lai piespiestu viņu izšaut vēl kadu reizi. Es sūcu, lai dabūtu pēdējās sēklas paliekas, mana mute strādāja kā vakumsūknis. Tā bija patīkama sajūta sajust sevī kaut daļu viņa paša, viņa miesu un dvēseli. Es biju apmierināts ar sasniegto.
Modris mani glāstīja un kaislīgi elsa, bet locekli no manas mutes ārā nevilka. Es arī nespēju valdīt pār sevi un nepaliku parādā, glāstīju viņu kā apmāts. Ar lūpām skūpstīdams viņa smaržojošo ķermeni, lēnām aizceļoju līdz kaklam un tur, par piemiņu šim manam ekstāzes brīdim, ar dziļu skūpstu uzsūcu nelielu zilumiņu. Tad iekodos auss ļipiņā un ar mēli maigi paviļāju abus auzskarus un devos pie Modra lūpām. Viņš tās neatraidīja un cieši piespiedis mani sev klāt, iezīdās tajās ka vampīrs. Kā izrādās, gluži nemanot mēs bijām viens otru izģērbuši un gandrīz kaili vāļājāmies pilsētas zālājā. Mēs glāstījām viens otru, vēlāmies pa zālāju un satraukti elpojām. Mēs nespējām vairs valdīt pār savām jūtām. Apkārtējā pasaule vairs neeksistēja, mēs bijām tikai divi vien. Pārējie mums nebija vajadzīgi, mums pilnībā pietika vienam ar otru.
Sāka trūkt elpa un uz brīdi mēs atlaidām viens otru. Pēc mirkļa jau satvēris mani aiz ausīm, viņš pievilka mani sev klāt. – Miku, es ļoti tevi mīlu. Pat iedomāties nevari cik ļoti tevi mīlu pašlaik. Tu esi baigi foršais džeks. Esmu pazaudējis galvu tevis dēļ. Tu esi velna apsēts, ja iedrošinājies kaut ko tādu izdomāt un ar pani izstrādāt. Es jau nu parādā nepalikšu.
Viņš pēkšņi nogāza mani zemē un nostājies četrāpus virs manis, paņēma rokā manu pipuku un aši to pabraucīja to kā dročīdams. Tas burtiski piebrieda viņa platajā plaukstā un sāka pulsēt.- Tev gan skaists neapgraizīts daikts, Miku. Pat lielāks un skaistāks nekā Pičukam.
Es gulēju uz muguras un nevarēju pakustēties. Viņa loceklis atkal bija dziļi man rīklē un pienaglojis pie zemes.- Un kas tev vēl par maigu mīkstu kūsu pavēderē, un kādi superīgi bumbulīši vēl zem maigiem mīkstiem matiņiem? Taisni vai aprīt tos gribas,- un viņš tos iesūca mutē un sāka ar mēli tos maigi kulstīt.
Tas burtiski padarīja mani traku, es nespēju lāgā pakustēties, tikai skaļi vaidēt un histēriski smieties. Es krampjaini ieķēros viņa pautos un centos pacelt viņu augšā, lai neaizrītos savos histēriskajos smieklos. Atbrīvojis manu muti no sava dievišķā stobra, viņš pasita dūrītē manu locekli un paņēma to dziļi mutē. Pacēlis manas kājas balstā, viņš pēkšņi ar pirkstu man iebrauca dupsī un sāka iekšienē kaut ko meklēt un spaidīt.
Man momentā no saldkaislās sajūtas pazuda pēdējās spēka paliekas, es biju kā paralizēts. Es nespēju ne pakustēties, ne arī pārtraukt šo orgasmu. Es knapi spēju tik izdvest dažus vaidus, kad Modra pirksts pietuvojās bumbulītim un tam pieskārās. Dziļi ievilcis elpu, Modris sāka strauji ar muti stumdīt manu pipuku, pa ceļam to visādi apstrādādams to ar mēli, bet ar pirkstu cītīgi masēja mazo bumbulīti. Es izliecos kā krampjos, es vairs nespēju pār sevi valdīt, tas bija pāri maniem spēkiem paciest šādu orgasmu.
- Man tūlīt noies, Modri! Tūlīt noies, es vairs nevaru to izturēt,- un es izšāvu viņa mutē sēklas zalvi. Likās, ka visu uzreiz cik manī bija iekšā.
Modris iesmējās un turpināja braucīt manu pipuku un spaidīt un masēt to bumbulīti. Loceklis nespēja un nespēja apstāties, tas turpināja Modrī izšļākt arvien jaunu sēklu. Es nespēju neko padarīt, un viņš izrīkojās ar mani kā vien gribēja. Biju kā boa čūskas nohipnotizēts trusītis un gluži bez spēka. Modris man atriebās pēc pilnas programmas, viņam tā bija pat ļoti ļoti salda atriebība. Mēs apzināti bijām šīs lomas izvēlējušies – es padevīgā skolnieka, viņš bargā skolotāja lomu. Es vairs nesapratu kurš no mums ir režisors, kurš galvenais tīkla administrātors. Mani sāka pārņemt neizturami saldkaisles drebuļi, es biju gatavs kaukt ka vilks pret mēnesi un krist histērijā. Tas vairs galīgi nebija izturams.
- Modri, es tūlīt nomiršu, ja tu to momentā neizbeigsi, - un es pilnīgā nespēkā nolaidu savas kājas un rokas zemē.- Tu mani izsūknēsi visu, apstājies beidzot. Man vairs galīgi nav spēka.
Vēl brīdi padarbojies ar to, izsūcis sausu un aplaizījis, viņš nokāpa no manis un atkrita man blakus zālē. Mēs bijām aizelsušies un gluži bezspēcīgi skatījāmies zilajās debesīs ar pāris baltiem pūkainiem mākoņiem. Viens no tiem atgādināja Frenkiju lēcienā. Es klusējot parādīju Modrim ar roku uz mākoni un pasmaidīju. Uzmetis skatienu tam, viņš iesmējās: - Tiešām tā ir viņa.
Kā no nekurienes pēkšņi uzradās Frenkija un apmulsusi lūkojās mūsos. Mēs ar Modri lūkojamies viens otra starojošās acīs un dziļdomīgi klusējām. Mēs tiešām tobrīd viens otru mīlējām un bijām gatavi zvērēt uz zārka vāka, ka visu mūžu būsim kopā. Vismaz tā mums tas tobrīd likās. Mums nebija nekādas daļas par ne par cilvēkiem, ne par suņiem. Mums pietika vienam ar otru.
Frenkija apsēdās līdzās un skatījās uz mums neko nesaprotot. Viņasprāt bija jābūt komandai Aport, Staigāt, vai galu galā Sargāt, bet te nekas tāds nenotika. Viņa paskatījās vai tik viņas saimnieks nav jāaizsargā, bet nekas par to neliecināja. Gandrīz pašā pilsētas centrā parka vidū krūmājā viņas saimnieks ar kaimiņu puiku puspliki gulēja zālē un ar viņu, mīļo suni, nespēlējās. Rrrrr, vav.. Tas bija kaut kas tāds ko viņa nespēja aptvert.
- Nu kā tā var, esam nākuši ar mani padauzīties, izskraidīties, bet te tie abi jeffiņi, rrrrr...., pliki guļ un nezin ko dara, nez ar ko nodarbojas.- viņa neapmierināti pāris reižu ierējās un pienāca pie manis. Apostījusi seju, viņa brīdi padomāja, tad apostīja arī manu locekli. Kad viņa pieskārās tam ar savu purnu, tas sarāvās un man uz kājas izšļācās nedaudz sēklas. Viņa to paostīja un sāka to kāri laizīt. Es paskatījos uz Modri. Viņš tikai paraustīja plecus un pasmaidīja.
- Meitenes, ko tu gribi.- un turpināja vērot suni.- Viņas labāk visu zina par sēklas labām īpašībām.
Salaizījusi visu manis izsviesto sēklu, viņa vēlreiz ar purnu pieskārās manam loceklim. No tā vēl izspiedās pāris lāses. Frenkija arī tās aši uztvēra un nolaizīja mana locekļa galviņu ar savu raupjo mēli. Es pārsteigumā sarāvos. Paskatījusies uz mani, viņa piegāja pie sava drauga un pavēlnieka. Viņš to noglaudīja un pabužināja skaustu. Suns apmierināts pavēra muti, likās ka viņa smaida. Nu man vismaz no malas tā likās.
Tas mani iedrošināja, un es arī viņu paglaudīju. Sākumā kā atļauju prasīdama, viņa paskatījās uz Modri, tad pieliecās un nolaizīja man vaigu.
- Tu viņai patīc, Miku,- viņš teica un pasmaidīja. Frenkija, kā apstiprinot viņa vārdus ierējās un paskatījās manī. Es pat apmulsu.
Es saprotu, ja to cilvēks saka cilvēkam, bet ja tā uz tevi skatās suns, pat nezini ko domāt. Šķita ka viņa ir manas sazvērestības loceklis. No kurienes viņa to varēja zināt, ka es mīlu Modri un burtiski dievinu? Tā taču bija manis organizēta sazvērestība pret viņas saimnieku. Viņa taču to nevarēja zināt, viņa bija Modra sargs. Es plānu izdomāju bezmaz vai pusstundu pirms izpildījuma! Apstākļi varēja mainīties jebkuru katru mirkli un iznākums varētu būt savādāks. Iespējams ka es nekad nebūtu ieguvis Modri un viņš mani.
Kāpēc es pēkšņi biju guvis Frenkijas labvēlību? Da suns viņu zina, bet vai arī Frenkija to pati zina? Nesākšu to noskaidrot, galu galā kā es to varēšu pārbaudīt?
Es paskatījos uz Modri. Viņam bija apmierināta sejas izteiksme un šķiet viņš arī bija apmierināts ar šī konflikta iznākumu. Viņam pat nebija prātā ne Pēteris, ne Frenkija, nekas cits uz pasaules. Viņš skatījās manī un smaidīja. Šobrīd es biju viņa galvenais ieguvums par kuru viņš būtu spējīgs pārdot ne tikai Piču, bet arī savu dvēseli.
- Tu esi foršs džeks, Miku.- Paņēmis manu galvu, viņš pievilka mani sev klāt un sāka mani kaislīgi skūpstīt. Piesardzīgi paskatījies uz suni, arī es atdevos mirkļa jūsmai.
Frenkija mierīgi sēdēja un mūs sargāja. Viņa bija pats varenības iemiesojums. Viņa vērīgi sekoja apkārt notiekošajam un mums nespētu tuvoties pat slavenās amerikāņu zaļās beretes – roņi - jūras kājnieki. Frenkija, starp citu, ir ASV jūras desantnieku emblēma un viņu dienesta suns.
Mūsu mēles Frenkijas aizsardzībā dejoja, sasējās, tad atkal atraisījās, spēlējās ar zobiem, lūpām, aukslējām. Brīžiem izsūcis visu gaisu, tad atkal piepūtis pilnu muti, Modris žmaudzīja mani kā neprātīgs. Mēs ar Modri bijām kaisles pārpilni, mūs stobri bija piebrieduši un gatavi kārtējai zalvei.
Frenkija sēdēja blakus un dziļdomīgi klusēja. Viņa bija kuce kurai vēl nebija kucēnu. Viņa nesaprata divu puišu mīlestību, bet sargāja abus nebēdņus. Viņa prata spēlēties un mīlēties tikai ar suņiem.

* * *

Pēc tās reizes mums ar Modri vēl bija pāris seksa reizes, bet būtībā viņš uz mani vairs neskatījās. Viņš baidījās zaudēt Piča mīlestību, varbūt tas arī ir pareizi, bet man tas ļoti sāpēja. Es joprojām turpinu viņu mīlēt un cerēt, ka viņš vienudien atkal būs mans boy friends un, varbūt pat uz mūžu un mūsu laimei neviens nespēs traucēt. Ne Pičs, ne vēl kāds cits uz pasaules.
Varbūt esmu naivs, varbūt muļķis, bet mīlestība ir to vērta lai par to pacīnītos.
Vai piekrīti man?