Kapēc mēs tik ļoti sāpinam viens otru? Kapēc krāpjamies, melojam  bet no otras puses prasam mīlestību un sapratni? Kapēc dzīvojam pārliecībā, ka tam tā jābūt, kapēc cenšoties ko labot tikai sačakarējam līdz pēdējama? Kapēc cenšoties dzīvot tā lai ir labi - izpostam dzīvi kādam citam? Kapēc reizēm vieglāk ir atkāpties noklusēt un pamest - cerēt, ka viņš par nodevību tādā veidā neuzzinās.. Kapēc pamest ir vieglāk kā lūgt lai saprot un piedod? Kapēc redzēt cilvēka acīs tās sāpes ko nodara vārdi un izjūtas gribas mesties prom un neko neskaidrot - tikai aizbēgt uz citu pasauli un pazusts starp citiem.. Cerēt, ka tā viņam būs vieglāk? Cerēt, ka neziņa neslepkavo no iekšienes.. Kāpēc intuīcija, ka kaut kas nav kārtībā nepieviļ? Kāpēc tā neprot melot.. KApēc mēs melojam tikai sev - un neko nenožēlojam, kapēc iestāstam to kā nav - un ceram ka tā būs labāk?