Nevienu dienu cilvēks nevar iztikt bez mīlestības. Tā ir viela sarunām, grāmatu un dziesmu sižetiem. Daudzi vēl joprojām uzskata, ka laimīga mīlestība neprasa no cilvēka nekādus garīgus pūliņus.
Nereti veiksmīga, patstāvīga, skaista dāma nekādi nevar atrast savu izredzēto. Vai ļauns liktenis viņu vajā? Un vai ir iespējams atbrīvoties no apnikušās vientulības?
Vientuļa sieviete ir kļuvusi par iecienītu „sieviešu filmu” personāžu: vīrieši nezināmu iemeslu dēļ nevar vai negrib saskatīt pelnrušķītē princesi, kamēr pati dzīve neiekārto tā, ka princis un pelnrušķīte nejauši saskrienas šaurā gaitenī tā, ka nevar paiet viens otram garām nesaskūpstoties.
Ko gan vajadzētu darīt, lai dzīvē ienāktu mīlestība, kura patiesībā ir visapkārt? Pirmkārt, ja ir patiesa vēlēšanās saprast, kāpēc nav izdevies atrast otru pusīti, un kādēļ personiskā dzīve neizdodas, tad uzreiz jāatsakās no atbildēm: „nelaimējās”, „neesmu satikusi īsto”, „tādas kā es pie vīra neiziet” un tamlīdzīgi. Tā runā tikai cilvēki, kas nav mācējuši dzīvē iekārtoties, kas meklē attaisnojumus, bet neko negrib darīt, lai situāciju izmainītu. Tas ir sastindzis stāvoklis. Ir jāsper viens solis, lai varētu iet.
Patiesībā katra sieviete ir spējīga būt laimīga savienībā ar vīrieti, kurš savukārt laulībā var būt laimīgs ar viņu. Kāpēc? Tāpēc, ka vientulība nav ne spriedums, ne diagnoze, tas ir eksistences veids, kuru mēs paši priekš sevis izvēlamies katru dienu, ceļot ap sevi sienu no bailēm, lepnuma, aizvainojuma un sazin vēl kā...
Ir dzirdēts; es pati izvēlējos būt viena. Lūdzu, tikai nekrīti citiem uz nerviem ar savu sūdzēšanos. Otrs variants: es neizvēlējos vientulību! Zināma taisnība jau ir, bet te slēpjas „āķis”: neviens cits kā vien pati (vai ar vecāku palīdzību) izvēlējies nostādnes, pārliecības un citus muļķīgus stereotipus, kuri noteikuši uzvedību, raksturu un likteni. Tieši šīs lietas ir tie „ķieģelīši” no lielās sienas, kas atdala no sapņu prinča sabiedrības. Ko gan darīt šādā situācijā?
Cilvēks nepiedzimst lepns, bailīgs vai aizvainots, to iemācās dzīves laikā. To iemāca ģimenē, bērnudārzā, skolā un sabiedrībā. Saprotams, neviens jau nesaka: baidies, bērniņ, un aizvainojies biežāk, - nē. Vienkārši bērns apgūst vadošos principus, vērojot vecākus, iemācās viņu uzvedības modeļus. Viena no izplatītākajām parādībām, ko „pārmanto” no vecākiem, ir neizrādīt jūtas, jo tas nav pieklājīgi, citi to nesapratīs vai tas nav labi. Cilvēku, kas uzaudzis ar šādām „tradīcijām”, pastāvīgi vajā bailes izskatīties pārāk emocionālam, jo īpaši vīriešiem. „Puikas neraud”, „puikām nesāp”, un daudzi citi stereotipi tiek ielikti bērnībā. Bet, ja vecāku ģimenē tika uzskatīts, ka „sievietei jābūt lepnai”, „nedrīkst uzbāzties”, vai vecākā māsa nereti atkārtoja, ka „visi vīrieši ir slikti”, tad šie principi un mīti veiksmīgi nostiprina sienu, neļaujot nelaimīgajai izvēlēties brīvi veidot savu ģimeni.
Psihologi uzskata, ka nekad nav par vēlu kaut ko mainīt savā dzīvē, tai skaitā arī izjust laimīgu bērnību. Un tā ir patiesība. Katram ir pa spēkam no personīgās pieredzes noraidīt pārliecības, kuras ar citu palīdzību ir kļuvušas par savējām. Saskaņā ar saviem patiesajiem mērķiem var izveidot pozitīvu programmu un tādā veidā izmainīt uzvedību tā, lai varētu sasniegt atbilstošu mērķi.
Var paņemt jebkuru pārliecību, kura traucē izveidot normālas attiecības (tādas attiecības, kuras pašai gribētos) ar vīriešiem. Piemēram, „sieviete nedrīkst pirmā uzsākt iepazīšanos”. Tad var uzdot sev jautājumus katram šī apgalvojuma vārdam.
1) Kāda sieviete nedrīkst? Vai visas sievietes nedrīkst uzsākt iepazīšanos pirmās? Varbūt ir situācija, kad var un vajag?
2) Pirmā nedrīkst uzsākt iepazīšanos? Bet ko tai jādara pirmajai? Jāceļas no rītiem? Darbā viss jāizpilda un jāpārpilda? Kas ir labāk – uzsākt iepazīties pirmajai vai neiepazīties vispār?
3) Kam sieviete „ir kaut ko parādā” vai „nav parādā”? Kas to teicis? Bet, kas notiktu , ja tomēr sieviete pati spertu pirmo soli? „Tad viņš nodomātu...?” Kas teicis, ka viņš domātu? Vai māki lasīt domas?
Pēc šādi uzdotiem jautājumiem, neapšaubāmi radīsies kaut kādas atbildes, un tās noteikti sašūpos uz kaut kādu rīcību. Augstāk minētā patiesība sāks nomainīties uz citu: „es pati varu izvēlēties, kad, kā un ar ko iepazīties” vai kaut kā tamlīdzīgi. Vai tiešām sievietei gribas gaidīt, kad viņu kāds izvēlēsies, kāpēc neņemt to ko gribas?
Kad ar vienu negatīvo nostādni ir tikts galā, tad var padomāt, kādas vēl pārliecības traucē veidot dzīvi tā kā vēlos? Patiesi simpātiska sieviete skatās uz pasauli kā ar dāvanām un patīkamiem pārsteigumiem piepildītu brīnumu lādīti, un jauna iepazīšanās ir viena no tām.
Vientuļa vai patstāvīga? Der padomāt arī par darvas karotīti medus mucā: jaunas attiecības ar vīrieti noteikti prasīs kardinālas izmaiņas ierastajā ikdienā. Vai esi gatava – lieliski! Laimīgā tikšanās nav aiz kalniem.
Ja vēlies izveidot jaukas attiecības un negribi būt vientuļa (tas pats, protams, attiecas arī uz vīriešiem), atceries dažas gudrībiņas:
 Izvairies no tādiem māņu signāliem kā: „tu mana vienīgā cerība”, „es tava uz mūžu” utt. Vismaz līdz brīdim, kamēr radīsies pārliecība, ka esat nešķirami, šādas domas vajadzētu atmest. Vīrieši ir bailīgas būtnes un gatavi bēgt no tik vētrainām jūtu izpausmēm.
 Mācies teikt un saņemt komplimentus. Un kāpēc gan nenoticēt, ja kāds saka, „tu šodien lieliski izskaties”, no malas taču labāk redzams.
 Sagatavo gan savu iekšējo, gan ārējo „māju” tikšanās reizei. Nebūtu par ļaunu savest kārtībā savu dzīvokli vai māju, aiziet pie manikīra, friziera, atjaunot garderobi, sākt nodarboties ar mūziku, dejām vai ko citu, kas priecē dvēseli un nāk par labu miesai. Varbūt der apdomāt kādu kursu vai semināru apmeklējuma iespējamību, mācies brīvi kontaktēties.
 Nebaidies būt ievērojama jeb ievērota. Nebaidies visai pasaulei paziņot, ka esi sieviete – brīva, pievilcīga un neatkārtojama. Atkārto to savās domās, izsaki skaļi tā, lai tas skanētu pārliecinoši pašai priekš sevis. Notici pati sev. Neaizmirsti, ka savā izvēlē esi patiesi brīva, tāpēc nekādā ziņā neaizpeldi ar pirmo kuģi, kas tuvumā „piestājis”!
 Sāc atklāti un draudzīgi smaidīt: trenējies uz pazīstamiem un nepazīstamiem vīriešiem. Patiesi smaidot, ne tikai uzlabosi sev garastāvokli, bet pakāpeniski izmainīsi savu iekšējo būtību, ieejot miera stāvoklī ar pasauli. Ķīnieši saka, ka „smaids atkausē dvēseles”.
 Apnikušiem aizraušanās objektiem iemācies pateikt „atvaino – paliec sveiks”. Lai paņemtu rokās kaut ko vērtīgu, iesākumā vajag šīs rokas atbrīvot. Atstāj to, kas sen kļuvis par lieku nastu: bezcerīgu mīlestību, bezperspektīvas attiecības un mokošu atkarību. Kamēr neatbrīvosi rokas likteņa dāvanai, tas turpinās šo dāvanu slēpt.