Ziniet, kāpēc pašnāvnieki nenonāk debesīs? Nē, ne jau tāpēc, ka atņēmuši sev dzīvību. Viņus soda par svešām dzīvībām. Viņu tuvo dzīvībām. Par nodarītām sāpēm saviem tuvajiem.


Cik pagājušas dienas no tās liktenīgās dienas, es vairs neatceros. Laiks priekš manis vairs neeksistē. Tā te nav.

Es skaitīju iemeslus kāpēc to izdarīju. Toreiz man likās, ka tā ir vienīgā iespēja. Bet tagad es saprotu, ka es nemaz nevēlējos atrast citu ceļu. Es negribēju un izdarīju tā kā man bija vieglāk. Tagad kaut ko mainīt vairs nav iespējams. Ar vienu vieglu kustību es zaudēju ne tikai savu laimi, bet arī atņēmu to tiem, kuru mīlestību nespēju novērtēt laikus. Un tagad man nav attaisnojuma...


Pēdējais, ko es dzirdēju tas bija kliedziens. Kā? To nu es nezinu. Vēl bija lidojuma sajūta. Tāda viegla, viegla. Bet tomēr tik īsa, ko to praktiski nav iespējams izjust. Vairāk arī nekā.

Attopos. Mēģināju piecelties. Mežonīgas sāpes visā ķermenī. Paskatījos apkārt. Nespēju saprast, kur īsti atrodos. Pagāju dažus soļus uz priekšu. Tas ir parks, bet kā es te nokļuvu?
Nespēju neko saprast. It kā visa diena būtu izkritusi no atmiņas. Nesaprotu pilnīgi neko. Ejot pa aleju saprotu, ka apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Pēkšņi aiz muguras dzirdēju troksni. Pagriezusies, ieraudzīju uz soliņa mazu puisīti. Dīvaini. Varu saderēt, ka pirms tam tur nebija neviena. Vairākas minūtes nostāvēju, lai paskatītos, kur tad ir bērna vecāki. Nevar taču mazs bērns būt parkā viens pats tik vēlā laikā. Taču neviens nenāca.
Tad es uzmanīgi piegāju pie viņa un apsēdos blakus.
-Sveiks, mazais. Tu esi pazaudējis vecākus?-klusi jautāju.
-Nē..-viņš atbildēja pat nepaskatoties uz mani.
-Kur tad ir tavi vecāki? Kāpēc tu te esi viens?
-Es gaidīju tevi..-viņš sacīja un paskatījās uz mani ar savām brūnajām ačelēm.
Atbilde mani nedaudz pārsteidza, taču nepievērsu tam tik lielu uzmanību. Bērni daudz ko var pateikt.
-Bet kā tevi sauc?
-Nezinu.
-Bet mamma taču tevi kaut kā sauc?-nedaudz apmulsusi jautāju.
-Nekā nesauc. Man nav mammas.
Iestājās pauze. Es nezināju ko man darīt tālāk. Atstāt bērnu tik vēlā naktī parkā es nevarēju.
-Es tev gribu kaut ko parādīt!-Puisītis pēkšņi sacīja un piecēlās no soliņa.
Viņš paņēma mani aiz rokas un mēs gājām pa parku. Pēc neilga laika mēs atradāmies pie manas mājas.
-Tu šeit dzīvo?-jautāju puisītim.
-Bet kur?-galvā nāca visādas domas,-kur man tevi aizvest?
-Vairs nekur,-viņš vēsi atbildēja.
Gribēju jautāt vēl kaut ko, taču tajā brīdī atskanēja kliedziens. Pastījos uz to pusi, no kurienes tas nāca. Kliedza meitene. Viņa stāvēja jauniešu bariņā. Viņas sejā bija redzamas šausmas. Viņa parādīja ar pirkstu uz augšu, mēģināja kaut ko pateikt. Sekojot viņas žestam es sastingu. Astotā stāva logā stāvēja meitene. Pēc neilga brīža viņa paspēra soli uz priekšu. Mana sirds pārakmeņojās. Tajā pašā brīdī sāka valdīt haoss: daži kliedza, lai izsaucot ātro palīdzību, citi metās sniegt pirmo palīdzību. Taču es nespēju atraut skatienu no loga.
Tajā mirklī man škita, ka es nedzirdu neko, izņemot savas sirds mežonīgos sitienus. Un arī neredzēju neko citu kā gaismu no tā paša 8 stāva. Mana dzīvokļa, manas istabas.
Katra minūte, katra sekunde bija neizsakām murgs, kuras no atmiņām izdzēst nav iespējams. Mans asiņainais ķermenis tēva rokās, māte un māsa asarās un ātrās palīdzības mašīna.
Skrienu pa ielu projām no savas mājas. Pa vaigiem tek asaras. Mežonīgais vējš nežēlīgi sit pa seju. Smoku nost, mēģinu noslaucīt savas asaras. Pēkšņi blakus ieraugu to pašu puisīti.
-Kas notiek?
-Vai tad tu nesaproti?-naivi saka puisītis. Pamāju ar galvu, ka nesaprotu, bet varbūt nemaz negribu saprast.
-Tu nomiri..
-KO?!-paliek vēl grūtāk elpot. –Tā nav taisnība! Tu melo! Tas nav iespējams! Dzirdi? Nav iespējams!
-Bet vai tad tu tā negribēji? Vai tad tieši tāpēc tu nestāvēji pie tā loga?
Galvā sajutu sāpes un acu priekšā redzu šo dienu. Skola, kliedzošā klases audzinātāja,smejošie klasesbiedru skatieni, skandāls ar māti, asaras, kaprīzes.
-Kāpēc?
-Kāpēc tu esi šeit? Ko tad tu gaidīji?-zēns sāka smieties.
-Nezinu..-es apsēdos tur pat zālē,-es domāju, ka vairāk nebūs sāpju. Gribēju izbeigt šo murgu.
-Taču tu kļūdījies.
-Bet par ko? Vai tad es maz cietu? Par ko man tas viss?
-Par ko?-viņš bija izbrīnīts, -Labi. Es tev parādīšu.
Klusējot devāmies pa kaut kādu ielu. Drīz mums priekšā parādās pelēka ēka. Tā ir slimnīca.
-Kāpēc mēs esam šeit?
-Tā vajag. Ejam.
Ieejam iekšā un dodamies uz otro stāvu. Pie ieejas karājas plāksnīte: „Reanimācija.” Tālāk ļoti apgaismots koridors. Baltas durvis ar palātu numuriem. Pie vienām no tām sēž mans tēvs ar rokām pieturot galvu. Viņš raud. Nekad nebiju redzējusi tēvu raudam. Man bija sāpīgi viņu tādu redzot. Bet tagad? Tagad viņa asaru cēlonis biju es. Nākamajā mirklī no palātas iznāca cilvēks baltā halātā. Tēvs piecēlās un kaut ko klusi viņa pajautāja. Atbildē ārsts papurināja galvu.
-Mēs neesam spējīgi kaut ko iesākt. Viņas smadzenes jau ir atslēgušās. Jums atliek izvēlēties atslēgt sistēmu vai nē.
Tēvs apsēdās uz krēslu. Viņa seja palika vēl bālāka.
-Dievs! Par ko?-koridorā atskanēja kliedziens.
-Ejam,-klusi sacīja ārsts,-jums ir jānomierinās.
Viņš kaut kur to aizveda. Pa maniem vaigiem atkal tecēja asaras. Bija mežonīgi sāpīgi. Kaut kur dziļi manī. Gribēju iet viņiem līdzi, taču mazulis mani apstādināja.
-Mums uz šejieni.
Viņš ieveda mani palātā. Gultā gulēju es. Blakus sēdēja mamma un māsa.
Nosēdēju ar viņām līdz rītam. 10:15 viss bija beidzies. Mana sirds apstājās. Uz viesiem laikiem.

Bēres bija jaunā kapsētā. Manam ķermenim skrēja pāri šermuļi. Paskatījos apkārt-ne viena krūmiņa, koka. Viss apkārt bija miris. Pārlaidu acis pāri pūlim. Tur ieraudzīju Rihardu.
-Ko viņš te dara?-jautāju mazajam.
-Viņš atnāca atvadīties no tevis,-viņš atbildēja.
-Bet kāpēc? Kāpēc viņš ir šeit?
-Tāpēc, ka tu biji viņam dārga.
-Ko? Nē! Tu kļūdies.
-Kāpēc?-mazulis jautāja.
-Tāpēc, ka viņš mani ienīda! Tāpēc, ka es viņam nepatiku.
-Tā nav. Cilvēks ne vienmēr ir spējīgs saprast otru cilvēku. Šoreiz kļūdījies tu. Tu baidījies ar viņu parunāt. Bet kāpēc tu domā, ka viņš nebaidījās? Tu izlikies, ka viņu nepamani. Kā tad viņš varēja zināt, ka tev patīk? Viņam bija bail, ka tu smiesies par viņa jūtām.
-tas nav godīgi! Es nezināju!-es atslīgu pret auksto zemi. Nenovērsu savu skatienu no puiša. Viņš tā pat kā pārējie bija atnācis atvadīties no manīm. Visiem šiem cilvēkiem es kaut ko nozīmēju. Visiem viņiem bija slikti. No puiša sejas nolasīju skumjas, lielās sāpes.
-Rihard,kāpēc tā?-klusi čukstēju. Kaut gan pat ja kliegtu-neviens mani nedzirdētu.
Vienu brīdi puisis pagriezās uz manu pusi. Man šķita, ka viņš skatās tieši uz mani, man acīs. Viņa smukajās acīs bija redzamas asaras.
Nespēju šeit vairs atrasties. Man sāpēja. Skrēju projām. Koku lapas traucēja. Parasti ap šo laiku tās vēl ir koku zaros, taču šoruden tās jau bija paspējušas nokrist.


Pagājis jau ne viens mēnesis, varbūt pat vairāki gadi.
Bieži esmu mājās. Pie mammas. Sēžu istabas stūrī un skatos kā viņa klusi raud, lai nedzirdētu mana māsa. Viņa ir ļoti novecojusi. Acis kļuvušas ļoti skumjas un nogurušas. No asarām un bēdām.
Bet viņa tomēr turas. Māsas dēļ.
Bet tēta vairāk nav. Viņš netika tam pāri. Viņš sāka daudz dzert. Bieži pārmeta mammai manu nāvi. Abi bieži strīdējās. Pēc tam tēvs piedzērās un brauca, kur acis rāda. Vienreiz viņš neatgriezās. Bija liela migla un viņš netika galā ar mašīnu.
Eju pa pilsētu. Apkārt neviena nav. Dažreiz uzpeld bildītes no manas dzīves. Esmu noilgojusies pēc mātes smaida. Ik pa laikam redzu kā māsa audzina savus bērnus. Es atdotu visu, lai būtu kopā ar viņiem. Domāju kā būtu bijis, ja nepieļautu to kļūdu. Taču neviens nespēj to labot.

Katra dzīve ir saistīta arī ar citām dzīvēm. Ar to cilvēku dzīvēm, kuri jūs mīl.

Komentāri (0)

 
Līdzīgie blogi


Reģistrācija Aizmirsu paroli

aijuxxx