Pirms 75 gadiem ­ 1924.gadā nodibināja Pulkveža Brieža fondu. Tas 30.oktobri izsludināja par Brieža piemiņas dienu. Šī diena bija izvēlēta tāpēc, ka 1915.gadā tieši naktī uz 31.oktobri pulkvedis Frīdrihs Briedis pirmo reizi vadīja savus strēlniekus kaujā, gūstot spīdošu uzvaru. Piemiņas dienā Latvijas brīvvalsts laikā rīkoja piemiņas vakarus, vāca ziedojumus pulkveža pieminekļa celtniecībai un viņa dēla izglītošanai, jo arī viņa māte bija gājusi bojā Altajā.

Kas bija pulkvedis Briedis?

1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandieris. Dzimis 1888.gada 23.jūnijā Vitebskas guberņā, Polockas apriņķa Lovšas pagastā. Beidzis Vitebskas evaņģēliski luteriskās draudzes skolu, bijis ļoti reliģiozs. 1909.gadā ar izcilību beidzis karaskolu Pēterburgā, iegūdams podporučika pakāpi. Dienējis Ivangorodas kājnieku pulkā Daugavpilī. 1914.gadā sācis mācīties Viļņas kara akadēmijā.

1915.gadā pieteicies 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā, kur komandējis 1.rotu. Cīnījies pie Misas. Pie Ķekavas smagi ievainots, bet, nedaudz apārstējies, drīz atgriezies rotā. Drīz vien kļuvis par 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Ziemassvētku kaujās viņa bataljons, pirmais pārrāvis vācu dzeloņdrāšu aizžogojumus, izsita pretinieku no pozīcijām un ielauzās frontes aizmugurē, atņemot vāciešiem smago lielgabalu bateriju. Šajā kaujā viņu ievainoja trešo reizi. Viņa kaujas devīze bija: "Uz priekšu! Par Latviju!" Par drosmi 1916.gada 23.decembra kaujā pie Ložmetējkalna viņam tika piešķirti visu trīs šķiru Lāčplēša Kara ordeņi. Karā ar Vāciju viņš apbalvots ar 4.šķiras Svētā Jura krustu, Jura Zelta zobenu, 4.šķiras Svētā Vladimira ordeni, 2., 3. un 4. šķiras Svētās Annas ordeņiem, 2. un 3. šķiras Svētā Staņislava ordeņiem.

Tajos mēnešos, kamēr Briedis bija spiests ārstēties pēc ievainojuma, boļševiku aģitatori sadragāja kaujas spējīgo armiju, panāca brāļošanos ar ienaidnieku. Slavenākos virsniekus sāka nomelnot un nobīdīt pie malas. 1917.gada jūlijā, atgriezies pēc ārstēšanās, pulkvedis Briedis saņēma pirmo sāpīgo pāridarījumu no saviem reiz dievinātajiem strēlniekiem. Tie atsacījās izpildīt viņa pavēli un negāja uz pozīcijām. Viņu tas tik ļoti sarūgtinājis, ka viņš nav spējis valdīt asaras par to, ka Kurzemes atbrīvošanai no vāciešiem vairs karavīru acīs nav nozīmes. Tuvākajiem draugiem, kuri vēl bija palikuši viņam uzticīgi, viņš sacījis:

"Zēni! Mūsu dienas ir skaitītas. Latvju strēlnieku slava ir dubļos. Nekādas asinis to nespēs nomazgāt!"

Tumšā 1917.gada rudens naktī Briedis ar smagu sirdi atstāja strēlniekus, kuri bija pakļāvušies boļševiku aģitācijai. Jau Valkā boļševiki viņu arestēja, bet laimīgas nejaušības dēļ pulkvedim izdevās izbēgt. Viņš kā noziedznieks bija spiests slēpties no paša karavīriem, pieņemot svešu vārdu. No tiem pašiem strēlniekiem, kuri tikai pirms nedaudz mēnešiem bija savu komandieri dievinājuši.

Par dzīvesvietu viņš izraudzījās Maskavu. Tur Briedis iesaistījās konspiratīvajā "Dzimtenes un Brīvības glābšanas savienībā". Taču viņam bija svešas konspiratīvā darba metodes, viņš lielākoties darbojās kā frontinieks, kuram ienaidnieks ir redzams un ar durkļa galu sataustāms.

Viņš vadīja sacelšanos pret sarkanajiem pie Volgas, Ribinskas rajonā, taču drīz vien pēc tam, 1918.gada 23.jūlijā, tika arestēts. Lai arī viņu vairākkārt līdz nemaņai spīdzināja, viņš nevienā no inkriminētajiem noziegumiem nav atzinies. Tad nogādāts Maskavas čekā. Viņa likteņbiedrs Roberts Zalcmanis vēlāk stāstīja, ka Maskavas čekas telpas bijušas tā pārpildītas, ka nav bijis vietas, ne kur atgulties, ne apsēsties. Bads bijis briesmīgs: dienas deva ­ 100 gramu maizes un neliels cukurgrauds. Taču bijis tā, ka pat ar šo cietumniekiem paredzēto maizi čekas komisāri barojuši savus zirgus.

Pulkvedis Frīdrihs Briedis nošauts 1918.gadā naktī uz 28.augustu Butirkas cietumā. Pēc toreizējām ziņām, aprakts ārpus Maskavas, pie Vsehvjatskas ciema, priedēs, kur jau atradās divi lieli brāļu kapi.