Kāda būtu jūsu piedošanas robeža?

Ir dažādas situācijas. Nav tādas vienas noteiktas.

Pārdzīvojums, piekakāta dvēsele, aizvainojums...vaaj, oooj... un mocekļa seja galā   .
Pie vella sentimentus un nolaižamies uz Zemes. Katrai piedošanai sava cena - joprojām pieņemam latos.  

Būtībā tā , kuru jau aprakstīju iepriekš.
Tā varu būt elastīgs: Piedotu viņai/am, piedotu man tā veca dziesma skan....
Bet vispār tas no situācijām ļoti atkarīgs.

Grūti tā pateikt, tas ir atkarīgs no tā, piedod kam. Un priekš manis, tas pat nav būtiski ko, bet kam.
Godīgi sakot - man sķiet, man tā robeža ir kaut kā pārāk izsmērējusies. Es kādreiz biju novilkusi līniju - nevaru piedod to un to. viss.
Bet gadījās cilvēks, kuram piedevu to, un vēl vairāk. Citam pat vienu simto no tā nepiedotu. Tas ir ļoti atkarīgs...
Bet principā - mana robeža ir tad, kad es saprotu, ka es piedodu savu labsajūtu un mieru ziedojot. Tikai dažreiz to ir grūti saprast, un, vēl jo vairāk, pieņemt.

Atkarigs no situacijas.

3m.

nav ne jausmas,a kāda vispār parasti ir?

Piedošana ir DIVU cilvēku lieta.
Nav likums,pēc kura vadīties.

Piedot vajag! Kļūdamies mēs visi..