Ka jus parvarat bailes....

..ātrumā atceros, kad ar vectēvu un mammu bijām lielā, dziļā ezerā, vectēvs cēla ārā tīklus, bija ļoti stiprs vējš, ka ūdens šlācās laivā, ezers viss likās vaŗās, melns, ar baltām putām viļnu kupros - nu tad gan es biju nomaurojies :D. Bet arī ļoti labi atceros fantastiskus, lielus brekšus, asarus un līņus. Tas bija interesants emociju, izjūtu mikslis.
Tad vienu reizi kādos 6-7 gados biju tīri aiz zinātniskas intereses samiksējis visus degošos škidrumus, kas bija atrodami mājās, saimniecībā. Nolēmu eksperimentēt pareizajā vietā, malkas škūnī. Faijars bija ne pa jokam, jo trakāk dzēsu, jo trakākas liesmas. Bet viss beidzās labi, nodzēst izdevās.
Ja runā par jebkādām dzīvām radībām  -nekad nav bijis bail. Odzītes triecu kukurūzas salmiņu iepakojumā (izēstā) un stiepu rādīt mammai, pēc tam laidu vaļā. :D Negaisa naktīs cēlos augšā un muti atplētis skatījos , kā zibeņi šķiļ pa kokiem, patika decibeli, enerģija. :)

Man ļoti gribētos , bet man ir bail izlekt ar izpletni!
Tiešām ļoti lielas bailes no augstuma!!

No emocionālajām... Fiziskās pāriet, emocionālās var ilgi sāpēt un grauzt...

Jūt, bet izrāda savas bailes agresijas veidā..

Visas bailes var pārvarēt!
Teorētiski bail no augstuma, bet pa jumtiem esmu staigājusi un ar lidmašīnu bieži lidoju.
Agrāk bija bail no balkoniem, vecuma, nāves, kaut ko salauzt (kāju, roku utt.), bet tagad tie visi šķiet nieki. Savādāk uz to visu skatos - notiksies, kam jānotiek!

skatoties kadas... vari meginat iet virsu tam bailem... kad man bija bailes... konkreti - kad es baidijos no augstuma es tas parvareju lecot no liela augstuma udeni...

Palikt vienai..