Kad nav ko darīt, un dzīve ir brīdis kuru tu gribi iemūžināt kā stāstu grāmatā, kapēc? nezinu, bet tomēr. Vai Tu raksti dienasgrāmatu?

Ko mocīties tehnoloģiju laikmetā!? tagad taču gandrīz katram ir kāds megapiseļains agregāts , ja kontrastu par maz, izrauj caur fotožopu, galerijā iekšā un dziļi... emocionālus kommentus nenostrebties! :D (joks)
Kādreiz, agrā bērnībā. Pie senču mājām bija dīķis, kurā dzīvoja dažādas radības - zivis, zvēri.. patika aprakstīt, veicu hronoloģiju. Patika būt kopā ar Dabas Pulsu (neveikls teiciens, bet kaarsts taču! skābeklis pelēkai šūnai nepienāk). Pēc tam dīķi nolaida renovācijai, pieraksts izbeidzās.
Iemūžināt.. jā tagad gan retāk,  ir tādi mirkļi, kad var teikt "apstājas laiks un pulksteņi netikšķ vairs" .. bet pieraksts nav vajadzīgs - pēc gadiem, tiekoties ar tiem cilvēkiem (it īpaši ar šņabi un labu zaceni), ar kuriem piedzīvots un/vai atgriežoties tajā vietā, tā brīža izjūtas atgriežas un tas ir atkal viens kolosāls notikums.  Esmu tendēts tos atkārtot reālājā un "odziņa" slēpjas katra tāda mirkļa/notikuma dažādībā/neatkārtojamībā.
Varbūt sirmā vecumā izpildīšu vienu ieceri - kādu laiku atpakaļ man radās  vēme uzrakstīt grāmatiņu, kas būtu lasāma plašai auditorijai. Neteiksim, ka tīri biogrāfija, bet tāds interesantu, smieklīgu piedzīvojumu "izvilkums", sākot no bērnības, skolas, dienesta gadiem (to bija ļoti daudz un tur, ko atcerēties - uj uj - brīžiem nezini, smieties vai  raudāt    -jeb teiksim tā - viena traka traģikomēdija). Nu tā apmēram.

vairs ne,bija brīdis,kad rakstīju,tikai es iemūžināju ne pārāk jaukus brīžus,un kad daž labs palasīja,ei tālāk nerakstīšu
ziepes vien sanāca ar to pasākumu

Es rakstu. Un tie kas domā ka tas ir fufelis - es varētu iespļaut viņiem sejā! Nu labi, varbūt ne tik brutāli..
Es rakstu nevis " šodien bija "jauka" diena. paklupu, netīšām nopirdos, paldies Dievam neviens nedzirdēja, lai gan nedaudz nosarku." Tas nav manā garā. Man vairāk patīk "izplūst domās". Patīk arī kādu "nolikt", bet tas ir reti. Rakstu par lietām, par kurām man ir bijušas pārdomas jau vairākas dienas pēc kārtas vai pierakstīt kaut ko neskaidru un pēc tam saprast, atrast atbildi uz to iesīkstējušos jautājumu-domu. Un rakstu es kādas ~2 reizes mēnesī (kādu mēnesi varbūt arī izlaižu)
Jā, ir daudz tehnoloģijas, bet man patīk rakstīt. Būtu man daudz brīvā laika, es varētu enciklopēdijas pārrakstīt! Bet tā tik daudz nav.
Man vienkārši patīk. Ir lietas, kuras vienkārši patīk un viss. Tas palīdz sakārtot domas. Attīsta radošumu.

nee nerakstu.

man nav dienasgrāmata, bet gan slikto emociju klade, negribu citiem sa4akarēt garīgo, iedrukāju tur, bet tā neuzskatu par vajadzīgu tur rakstīt: apēdu apelsīnu un tagad domāju kādas krāsas apenes vilkt šodien. tā var ralstīt 7gadīgas meitenītes, lai arī pat bērnībā tā nedarīju, dienasgrāmatu rakstīšana ienākusi mūsu kultūrā līdz ar ārzemju filmām, kur tā ir darīts, un visiem nu vajag būt krutiem un pierakstīt katru nieku

ne nerakstu.

Nerakstu.

Nerakstu gan un vispār rakstu tikai tajā brīdī, kad pēc tā ir nepieciešamība..

ne, nerakstu. nav man vajadzības, lai kāds palasītos mana domas.

Ar liiieliem pārtraukumiem

Dienasgrāmata ir manā galvā - atmiņās.

nē. bet rakstīju. man palika daudz burtnīcu, arī virtuālo dienasgrāmatu rakstīju, bet tagad kaut kā pazūda vajadzība...