Runā pa telefonu, viens.. kad satiec, cits..

Nē, reti ir gadījies kļūdīties, kaut gan, es tam ilgāk varbūt briestu ,un jau apmēram zinu ar ko tiekos. Un vēl, ja tā ir gadījies, nekad neesmu satikusi cilvēku ar cerību, ka nu tik būs. Tas nerada vilšanos un nav arī nācies vilties, esmu vīlusies vien cilvēka jūtu izpausmē.:((

oiii, kad biju sīka, tad bija daudz visādas iepazīšanās un puiši zvanīja!!!Ārprāts cik bieži bija tā, ka pēc balss iedomājos, kā izskatās cilvēks, jau samīlos viņā, un satiekoties ir nereāls abloms!!!Cik smuka balss, tik nesmuks čoms!!!!! Tagad gan tādām lietām īpaši vērību nepievēršu!

zini caur tel cilv grib sewi parādīt no tās puses no kuras wiņš nau..
satiec dzīvē un pilnīgi gribās pateikt ''tu māki arī kautko wairāk par jā un nē??''

nee, man tikai ta ir vienreiz gadijies, bet cik briniska bija balss, tik pat briniskjiga bija meitene.

Redzi, man šķiet, ka visa sazināšanās, kad tu reāli neredzi otru cilvēku var būt mākslota. Jautājums ir tikai tāds - vai mēs tādā veidā sazinoties izmantojam šo iespēju.
Vislabāk tomēr cilvēku iepazīt un izprast ir skatoties viņam sejā, acīs un vērot viņa izturēšanos un attieksmi gan sarunas laikā, gan arī citādās situācijās...

vnk nevajag sacereties pirms laika un stienis izpaliks

nē, nav gadījies...pēc balss jau apmēram vari spriest, kāds viņš tur otrā galā.