Ja runā par Lieldienām, tad man ne prātā nenāca tām gatavoties. Kādas Lieldienas, ja tās jāpavada vienatnē? Draugu man ir diezgan maz un tie vai nu neatrodas Rīgā, vai aizbraukuši prom. Radi arī vairāk kā 200 km attālumā. Atkal sanāca, ka nevarēju aizbraukt. Vakar atnākot mājās, pēc jaukas voluntēšanas Gaiļezerā, domāju nodoties mācībām. Tomēr, 9os vakarā, izlēmu, ka gribās svētku sajūtu. Tā, pirmkārt, jārada krāsojot olas, nu vismaz dažas!. Nekad to pati nebiju darījusi. Turklāt ne man olas mājās, ne sīpolu mizu, nekā... Labi tomēr dzīvot valstī un pilsētā, kur sestdienās veikali strādā līdz 10iem un pat 11iem vakarā un labi, ka ir arī diennakts aptiekas! Gluži cerētais nesanāca, taču tās olas kaut kā nokrāsojās.

Nu bet kā tad svētki bez kūkas? Pusdivpadsmitos vakarā cept jau nu negribējās, tāpēc laicīgi biju sagatavojusies arī biezpiena kūkas gatavošanai. Nu super! Sirsniņā uzreiz pavisam savādāka sajūta.
Tomēr, šo izteicienu šķiet varētu attiecināt, ne tikai svētku reizēm, bet arī citām dzīves situācijām.  
Ja ikdienas dzīvē iestājusies rutīna, vienmēr var to padarīt interesantāku. Vajag tikai mazliet fantāzijas un vēlēšanos.

Vienu dienu pēcsesijas brīvlaikā laukos garlaikojoties vēroju putniņus, kas lidoja mieloties uz vectētiņa barotavu. Pamanīju dzeni. Šis gan bija tāds diezgan tramīgs, taču stundas laika man tomēr izdevās arī šo ietelefonēt:



Minka arī kopā ar mani cītīgi vēroja...


Domāju, ja nepadalīšos, tad šīs bildes tā arī pazudīs manā kompī.

Esiet priecīgi šajās Lieldienās... un vispār- dzīvē! =]

(arī no personīgā arhīva)