Skatos, ka te blogus ne īpaši izmanot. Varbūt tas arī ir labi, jo tad es varētu blogot bez īpašas uzraudzības, ja vien kāds negribēs mani iepazīt nedaudz vairāk. Jā, bija man te daži ne visai skaisti ieraksi, kurus es izdzēsu, bet vienu gan atstāju, lai paliek par atmiņu no tās dienas...
Nav jau tā, ka man tagad būtu daudz brīvā laika, bet sesija tomēr ir īpašs laiks. Jā, arī mēs, medicīnas fakultātes studenti vienmēr visu atstājam uz pēdējo brīdi. Lai vai kā, laiks sākt kārtot savas domas un nedaudz pasekot sev līdzi. Varētu jau ieviest personīgo dienasgrāmatu, bet ne vienmēr pats sev var dot kādu labu padomu. Tāpēc nedusmošos, ka kāds mani kritizēs. Students, kurš nejauši pacientam ir nolaidis asinis notašķot ar tām visu galdu un grīdu, pie visa ir pieradis, lai arī tajā brīdī vainīgais tomēr bija medmāsa. Visiem gadās kļūdīties. Galvenais ir mācīties no kļūdām.
Šodien sākās mana 7. sesija medicīnas fakultātē. 6 jau esmu izdzīvojusi, vēl 6 jāizdzīvo. Agrāk vai vēlāk tas noteikti notiks. Cilvēki spēj paveikt brīnumus, ja viņus pareizi vada un pietiekami stimulē. nedaudz esmu zaudējusi savu stimulu, bet ceru, ka to atgūšu. Vismaz vides veselība un epidemioloģija no šodienas ir beigusies. Vairs nenāksies gulēt tajās neinteresantajās lekcijās klausoties par retrospektīviem un prospektīviem kohortas un cita veida pētījumiem. Nenāksies piedalīties lomu spēlēs, tēlojot ūdens apgādes direktoru, kam būtu jāpalielina manas zināšanas par vides veselību... Jā, dažbrīd "pasniedzēju" "mācīšanas" stils ir visai savdabīgs un brīžiem pat absurds, bet tā nu tas notiek. Vārdu "pasniedzējs" es lieku pēdiņās, jo tā jau mēs nedrīkstam runāt. Pasniedzējs strādā garderobē un pasniedz mēteļus, taču, diemžēl ne visiem mācībspēkiem es zinu viņu titulus, kas viņi īsti ir- docenti vai profesori, vai vēl kādi citi zvēri... Arī "mācīšanu" es lieku pēdiņās, jo mēs taču esam universitātē un universitātē studē, nevis mācās. Un neviens mums neko nemāca. Mums viss jau ir jāzina. "Pasniedzējs" tikai palīdz nostiprināt zināšanas un regulē mūs pareizā virzienā. Tā tam it kā būtu jābūt. Tāpēc dažreiz šķiet, ka nevienam īsti neinteresē ko mēs īsti darām, bet tad, kad ar mums auklējas un tiešām cenšas ko iemācīt, mēs atkal dusmojamies... Pietiek dusmoties un jāsāk studēt ar pateicību tiem ,kas vēl cenšas mūs mācīt.