viņa uzsvieda jaku un izgāja ielās. bij rudens. daži cilvēki steidzīgi pulcējās trolejbusu pieturās. šīs pieturas nebij viņas mērķis. ja vien viņai vispār bij kāds mērķis. asfalts metru pēc metra pazuda zem viņas kājām. krāsainas lapas un dubļi nosalušajā zālē.
viņa vēlējas lietu.lai vējš sviestu aukstās lāses viņas sejā un sajauktu ar karstajām asarām. un varbūt aizskalotu skumjas, kas spītīgi slēpās sirdī.domas jau bij aizklīdušas tur,kur šī pasaule vairs neiederējās. atmiņas kapāja dvēseli un bij vienīgais,kas vēl turēja šajā dzīves-nāves līnijas pusē.
garām traucās svelošs vējš un pirksti vērtās arvien ledaināki. reiz mirdzošās acis bij kļuvušas blāvas un tukšas.
sāka līt. smags, laisks lietus.