istabā iesīdēja rudenīgas saules stars.un nerātns saulesstars lēkāja pa vakar nobristajām kedām.bij agrs rīts un vajadzēja celties.pienākums pret kaut ko nezināmu un iespējams arī nevajadzīgu bij kā dzinējsuņi turpat aiz muguras, kas lika viņai skriet pa dzīvi [tā vismaz viņu sauca citi cilvēki].skriet un neskatīties apkārt, neapstāties un nedomāt.nedomāt bij labi.vēl tikai vajadzēja nejust.iegūt imunitāti pret jušanu.imunitāti pret reakciju uz lietām, kas notika apkārt.
viņa nolika basās kājas uz vēsās grīdas un palūkojās ārā pa logu.lapas virpuļoja vējā.
auksts ūdens uz sejas un domas palika dzidrākas.un skaudrākas.
viņa ietērpās džinsos, t-kreklā un uzmeta jaku.
aizcirtās kāpņutelpas durvis un sabristās kedas atkal skāra asfaltu. šodien arī viņas mērķis bij pietura.
aiz viņas aizvērās trolejbusa durvis un smilšu vērpete aprāvās pie trolejbusa riteņiem.