Kādā rītā, tas noteikti bija burvīgs rīts, pie Budas atnāca cilvēks, lai uzdotu jautājumu – vai Dievs eksistē? Ikviens gribēja zināt Budas atbildi uz šo jautājumu.

Buda viņam atbildēja: „Dieva nav; ne tikai tagad – Dieva nekad nav bijis. Tā vienkārši ir fikcija, ar kuras palīdzību paverdzināt muļķus.” Vīrietis bija šokēts.

Pēcpusdienā pie Budas atnāca cits vīrietis un jautāja: „Ko tu domā par Dieva esamību?” Atkal tas pats jautājums...

Buda paskatījās uz vīru un teica: „Jā, Dievs eksistē, Dievs ir bijis vienmēr.”

Vakarā atnāca vēl kāds cilvēks, kurš sacīja: „Es neko nezinu par Dievu. Esmu neizglītots. Zinot, ka tu šeit uzturies, esmu atnācis, lai gūtu apgaismību šajā jautājumā.”

Buda palūkojās uz viņu un tad aizvēra acis. Nekādas atbildes. Arī atnākušais vīrietis aizvēra acis. Pagāja stunda. Tad vīrietis atvēra acis, pieskārās Budas pēdām un teica: „Tu esi atbildējis, esmu ļoti pateicīgs.”

Viens no Budas mācekļiem, kas pie viņa pavadīja 24 stundas diennaktī, nespēja slēpt savu apmulsumu. Ikviens būtu apmulsis – no rīta Buda saka vienu, pēcpusdienā ko citu, vakarā nesaka neko, bet vīrietis ir saņēmis atbildi un aiziet ar prieka asarām acīs! Kad Buda bija palicis viens, māceklis teica: „Es šonakt nevarēšu aizmigt, kamēr tu neatklāsi, kura no atbildēm ir īstā.”

Buda sacīja: „Vispirms tev jāatceras, ka neviens no jautājumiem nebija tavējais. Kādēļ tev būtu jāuztraucas par atbildēm? Tie bija trīs dažādu cilvēku jautājumi.”

Māceklis piekrita: „Piedod, tev ir taisnība. Neviens no tiem nebija mans jautājums, bet man ir ausis, un es visu dzirdēju. Un šīs atbildes bija tik pretrunīgas, ka es vairs nespēju rast mieru.”

„Tu nesaproti vēl kādu lietu,” teica Buda. „Pirmais vīrietis bija ticīgais, viņš ticēja Dievam. Viņš bija teists, un viss, ko viņš gribēja, bija apstiprinājums savai ticība, nevis atbilde. Es nevaru atbalstīt neviena cilvēka ticību. Mans uzdevums ir iznīcināt visas ticības, lai cilvēks pats varētu redzēt patiesību. Tādēļ es no rīta noliedzu Dieva eksistenci.

Cilvēks, kurš atnāca pēcpusdienā, bija ateists. Viņš neticēja Dievam un arī viņš bija atnācis tikai tādēļ, lai gūtu apstiprinājumu savai pārliecībai un lai vēlāk varētu teikt cilvēkiem: „Ne tikai es esmu ateists, pats Gautama Buda ir ateists!” Arī šī bija viņa ticība, nevis pieredze, jo pieredze nekad neuzdod jautājumus. Ticība ir tā, kas vienmēr rada jaunus jautājumus.

Trešais vīrs, kas atnāca vakarā, bija patiess un šķīsts, jo viņš bija pieņēmis savu nezināšanu un neturējās ne pie kādas ticības. Viņš nebija atnācis tādēļ, lai gūtu apstiprinājumu, viņš patiešām vēlējās saņemt palīdzību. Tā ir ļoti liela atšķirība.

Tā kā viņam nebija jautājuma, nebija vajadzības pēc atbildes. Es aizvēru acis, un viņš saprata, ka arī viņam ir jāaizver acis. Tās stundas laikā mans klusums ienāca viņā. Mana klātbūtne apņēma viņu. Viņš jutās piepildīts, apmierināts.

Dievs nav neviena cilvēka problēma, un tā noteikti nebija šī vīra problēma. Viss, ko viņš gribēja, bija saskarsme ar esamību, vienalga, kāds vārds tai tiek dots. Es devu viņam iespēju pagaršot, es devu pieredzi un dalījos sevī ar viņu – tādēļ šis cilvēks bija tik pateicīgs.

Katrā no šiem trim gadījumiem es izmantoju atšķirīgu metodi, jo šiem cilvēkiem bija trīs atšķirīgi prāti.”