Protams tikai sesos no rīta aizgaju gulēt, pēctam trijos pa dienu pamodos, paēdu putru, aizlīdu uz tornīti (beidzot), baložu piedirsts, bet skaists, un nākotnes vīzija, par vasaru vēl tagad acu priekšā stāv, kā stalta māja. Pēctam nācām atpakaļ - ēst.. Viss beidzās ar to ka man nācās sev pašai taisīt, neminēšu iemeslus, kas mani mazliet dabesija, kā rezultātā visi domā ka es sadusmojos un pēkšņi pārtraucu reaģēt uz pārējajiem dzīvokļa biedriem, un to runāšanu. Kartupeļi, ko cepu sev, sanāca reti pretīgi. Trešdaļa sadega, Trešdaļa niormāla, un trešdaļa jēla - PISAT SUDU. Biju dziļi vīlusies, un atkal ienāca prātā tas teksts, kas man vakar visdu vakaru/nakti nelika mieru - man nav vahjadzīgi cilvēki kas ar savām pļāpām cenšas sagaut visu ko esmu sev apkārt uzcēlusi, savā kūniņā. Bet tas galīgi ne pa šīsdienas tēmu. Piestūmu kuņģi ar izcili pretīgajiem kartupeļiem, un nozudu tumšā istabā. Sēdēju uz grīdas krustotām kājām un rokas, līdzīgi kā lūdzot, bet galīgi ne tā, pie zoda un lūpām, drīzāk kā šausminoties, ik pa brīdim ar vienu roku otrai izdarot relaksējošas un lēnas kustības. Galva aizvērtām acīm pacelta pret mēnesi. Ta nu es tur veselu stundu sēdēju, miesai aukstajā, bet sirdij siltajā mēness gaismā. Tikai es un bezgalīgais miers, un iedomātais klusums.Tas bija lieliski. Žēl ka brīdī kad jau bija gandrīz PILNIGS iekšējais miers atrasts, pēkšņi istabā iegāzās istabasbiedri.. Un diemžēl.. Diemžēl.. Izjauca manu pārlaimes pildīto mieru. Ehh.. Bet tā jau runājot, ka laba daudz nevajag.