es visu laiku tusēju kkur pa vecrīgu ar kaut kādiem matainajiem, un tad es ieraudzijugrāmatu uz kuras vāka bija mana bilde O_x ielavijos istabā, paņēmu grāmatu, gribēju nobildēt, u ntad pēkšņi pamaniju, ka atkarībā no kura skatu pinkta skatās, vai pat ja nedaudz pakustina grāmatu attēli mainās, un to bija NENORMĀLI DAUDZ. centos nobildēt, nesanāca. bet es turpināju censties. bet nesanāca precīzi tā kā gribēju. kkas jau bija. tad stulba prikola dēļ sanāca tā, ka man acī(ne nu acābolā bet tieši virs acābola) iedūrās adata. sajutu asas, urbjošas sāpes, sajutu kā adata atduras pret kaut ko, nodomāju ka nu ir pizģec. ātri izvilku adatu un nevienam neko neteicu. aizgāju uz toleti. nevarēju aci atvērt. pēc brītiņa tomēr izdevās. un es pamaniju mazu sarkanu punktiņu. lēnām parādijās pampums. acu asaru kanālos sajutu nepatīkamu siltumu. pa kaut kādiem kanāliem kas savieno acis, degunu un kaklu, sajutu kā notek siltas acinis. izcili pretīga sajūta. tā nu es tur sprauslādamās labu laiku pavadiju vannasistabā. kāds ienāca, un jautāja kā jūtos, vai viss labi. es atbildēju ka jā. viss esot labi, tikai nedaudz aizrijos ar ūdeni. acs sāka palēnām pamt un acābols palika aizvien sarkanāks. uzliku vates kompresīti ar kko. nezinu. uzliku saulesbrilles un ik pabrīdim raudādama asiņainas asaras devos uz kaut kādu sētu. nemitīgi aizrijoties ar asinīm kas tek lejā pa rīkli(kaklā iekšā protams). tā bija kaut kāda rituālu sēta. bruģēts laukums, pavidu liela koka statuja - gandrīz vai jēzus, tikai cilvēks uz ceļiem nometies, rokas iesietas virvēs, grieztas brūces viscaur uz rokām, skrāpējumi uz sejas un vēdera, iededzinātas rētas uz muguras un kājām. briesmīgi. liela drūma sēta. un tur vienā stūrī minī virvītes(priekš cilvēka izmēra normālas). kādam nebija paveicies, jo nu tur tā iesiets virvēs tika mocīts kaut kāds puišelis. viņš raudāja tik skaļi, ka man pilnīgi sirsniņā iedūrās sāpe, tomēr es nekā nevarēju padarīt. tā tam bija jānotiek. devos tālāk uz kādu iestādi. alus, uzkodas, pretsāpju zāles, normāli puikas. tad pēkšņi ievaļī kaut kādas stulbas čiksas. es aizgāju prom. gribēju pastaigāties. stāvu uz krustojuma. acs kompresīte jau gaužām sarkana. pāri ielai kaut kāds puika. forš puika. viņš paejot man garām, iespieda man rokā bumbiņu, tādu kāda gultņos ir, un teica, ka vēlāk piekāps uz to krogu. nu labi. sarijos pretsāpju līdzekķļus, ar kuriem piebāzu pilnu somu. nonāku mājās, satieku omīti. mēs iekāpjam tramvajā, apsēdos, vēlāk konstatēju ka tai kabatā kur ieliku bumbiņu bia arī telefons un nu displejā bija milzīgs caurums. iebraucu ar roku kabatā, izvelku kapeikas, paskatos, ieberu atpakaļ kabatā - omīt, iedod lūdzu 40 saņus. nez kādēļ viņa uz mani tik ļoti dusmojās, bet pavisam noteikti lika noprast ka viņa mani ienīst, un dusmīgi atcirta - NĒ! nedošu! iekāpa kontrole. omīte savu kartiņu novicina tantei gar degungalu un tagad tā kontroliertante lien pie manis. es saku ka man nav ne biļete, ne nauda, un šī man sāk kosīt virsū par to ka divi lati jāmaksā. es viņia, lai raksta protokolu. bet šī neatkāpjas, ka man jāmaksā gan 2 lati gan protokols būšot. tad es uztaisiju skandālu pa visu tramvaju, ka tā vecene mani grib apžmaukt, un sabāzt naudu kabatā. nu jā. tā tas kādu laiku turpinājās līdz es beidzot izkāpu, neko nemaksājot, un protokolu nedabūdama. tad es atkal devos uz to krogu, atkal krustojums, sarkanā gaisma, es ielieku roku kabatā un izvelku mobilo, pamanu sapisto displeju, sadusmojos, jo galva arī tik nenorm';ali sāpēja, dēļ acs, ar kuru es gandrīz nemaz vairs neredzēju, paņēmu izšķaidiju telefonu pret zemi, un tur atkal bija tas puika, viņš šoreiz ejot garām patieca ka es nemaz neesot ik forša kā viņam likās. es raudādama savas asiņainās asaras noņēmu kompresi, un stresodama skrēju uz krogu. jo viss bija slikti, telefons nav, pusakla acs, un tad vēl kaut kāds puika kko dirš. krogs. tur bija daudz lielu suņu. daži rēja un bija dusmīgi. es atkal palēcos, un pacēlos gaisā.. kādus 3metrus virs zemes. es nevarēju nolaisties zemē, es atkal planēju, bet man šī ne 100% kontrolējamā sajūta nepatika. suns zem manis sāka riet. tas, kas pie pašām kroga durvīm. suņi tur bija jo tā bija sētas ieeja. es nezinu kādēļ man bija jāiet pa to. bet tas nav svarīgi. kad nu es beidzot nolaidos zemē, suns nemitējās riet. viņš sāka pārvērsties ne ta par mežonīgu cilvēku, ne ta par suni. kaut kāds hibrīds. tad man apnika cīnīties ar suni, un es vienkārši piegāju viņam klāt un teicu - nu kod, kod, apēd mani ja jau tik dikti gribi, un tā laikam bija pareizā attieksme, jo viņš momentā mitējās, un ielaida mani iekšā. kāds no kroga mani uzslavēja, par pareizu attieksmi. sēžu pie galda. un domāju, ko lai dara. vajag lai paiet 24h kopš dzēru alu, lai varu iet uz slimnīcu ar savu aci. sēžu un dzeru apelsīnu sulu. ļoti garšīgu. izjutu garšu. pēkšņi nenokā krogā iebrāzās džeki atmijnieku formās, ar lukturīšiem rokās un viens tūdaļ paķer mani pie rokas un pavelk malā. viņa seju neredzēju. viņš mani raustīdams un niknu skatienu paķēra lukturīti, norāva no vienas acs man saulesbrilles un iespīdināja veselajā acīs ggaismu, nikni un uzbrūkoši jautādams - KO TU LIETO! es jutos mazliet aizskarta. teicu ka neko, esmu apēdusi tikai pamatīgu čupu pretsāpju līdzekļu. viņš aprāvās. un jautāja, kas man somā. es parādu ka tā ir pilna ar pretsāpju līdzekļiem. atkal sāk tecēt asiņaina asara, un es atsāku sprauslāt. reids turpinās. bet visiem citiem. tikai ne man. biaj sajūta ka visi pārējie cilvēki ir aiz biezas stikla sienas. abi apsēžamies pie galda. viņš jautā priekš kam man tie vajadzīgi.. tad es noņemu saulesbrilles, un parādu savu aci.. paskatos uz vi;nu un izstāstu visu, kas un kā. vecis ielika roku kabatā un izvilka manu sasisto telefonu un atdeva man to. novilka masku, un tas bija tas pats, kas deva man gultņa bumbiņu, un kurš teica ka neesmu forša. tagad viņš atvainojās un es devos prom. atkal tāda bronzas krāsas iela. un viss mitrs. kā tiko nolijis lietus. dedzinoša sajūta acī. satiku visādus cilvēkus kas mani aizvilka uz kaut kādu citu iestādi, kur bija pretīgi. tad parādijās kaut kādas maukas kas spēlēja kārtis uz izģērbšanos. es savācu savu segu un spilvenu. aizgāju uz mežu. gulēt. pamodos un neko neredzēju. es biju akla. pavisam akla. atkal siltās asaras mūžīgajā tumsā. un es pamodos paīstam. asaras arī bija īstas.