vai nav dīvaini!? lielie, stiprie, varenie cilvēki, kas pēkšņi sajūtas mazi, vāji, gandrīz neredzami. interesanti, kas slēpjas aiz katras nākamās maskas. un tikai plēš, un plēš. masku aiz maskas. līdz plēšanas kāre un vēlma, ierakties, redzēt tevi pliku un patiesu, jau gluži kā narkotika. acis zvērīgi spīd, un zobus griezdams, ar necilvēka smīnu sejā, vairs neesi labāks, kā visi tie, ko mūžam nopēli. pašam nemanot noplēsi ādu, nedzirdēdams kā kliedz. nejusdams siltās asinis. bet pat ar ādas noraušanu nepietika. vajadzēja vēl tālāk. vajadzēja noraut arī visu pārējo miesu no kauliem, līdz pirksti atdurās pret galvaskausu, un saproti tika itad, kad vairs neko nevar aizķert ar nagiem. pārņem šoks, un nezini vairs ko iesākt. jo tā taču negribēji. vajadzēja taču tikai noplēst tās maskas. bet nu.. nu jau pāri tikai kauli, un dvēsele izārdīta . kas gan tājā vairs ir skaists un labs. nekādas vērtības un pašcieņas palikas. tur noskrandis mētājas. lai ir. samierinies un ej tālāk. ej uzkrīti citam kaklā, un norauj maskas. atstāj miljonus aiz sevis, neliekoties nezinis, it kā tādu nekad nebūtu bijis. gan kādu dienu, arī mētāsies. tāpat. un tad kad tevis noplēsās miesas, būs atkopušās ar jaunu elpu ies tev garām, stiepsi roku un lūgsi lai palīdz. neviens nepalīdzēs jo redzi - nedari citam to, ko negribi lai nodara tev . ...žēl ka tas nav tas pats kas - dari citam to ko gribi lai dara tev..