ir diezgan grūti, dzīvot tik mazā valstī, gribēt daudz un daudzus. cilvēkiem patīk daudz runāt. daudz par daudz. un tas ir slikti. bet nekas. visiem cilvēkiem dzīvē pienāk kāds (kartējais) brīdis, kad viņš cenšas, patiesi cenšas, lai būtu jauki pavadīt katru stundu. un re. ir kas rūpējās, un nemitīgi cenšās lai man būtu labi, lai man būtu viss(pašreizējo iespēju robežās, + man jau daudz nevajag), bet neesmu pārliecināta, ka man ar to ir gana. stulbi iemesli šaudās pa galvu, it kā cenšos bēgt. un interesanti, kur tad īsti ir vaina. katrā pašā, vai slimajā sabiedrībā. kaut gan sabiedrība, arī ir diezgan relatīvs jēdziens. tomēr mēs katrs esam daļa no sabiedrības. katrs ar saviem uzskatiem un rīcību veidojam sabiedrību. kas protams veido slāņus, un grupējumus, iedalot cilvēkus kategorijās. ai.. es pat nezinu par ko es īsti šobrīd runāju un domāju, iespējams jau miljons tēmām pārskrēju pāri. tikai niecīgu daļu, "šķietami" sakarīgos teikumos ieliku, kuri galu alā nepiekā nenoved. jūs nenoved.

PS: cik normāli ir visu mūžu bēgt no laimes ?