Ir rīts, agrs rīts, kādēļ man atkal ir agri jāceļas? Ak nu pareizi - tāda taču ir tradīcija, iet pie jaunā pāra istabas durvīm (nu tās istabas, kurā kāzu nakts tika aizvadīta) un dziedot dziesmas viņus modināt. Esmu nedaudz nomocījies, jo es nez kādu iemeslu dēļ gulēju uz stūra dīvāna stūra gala, kurš nav garāks par metru. Tas jau pamazām sāk kļūt par ieradumu - celties ap kādiem astoņiem no rīta. Citi par mani klusībā pasmiesies, sakot, nu gan agrs rīts, citiem tajā laikā jau jābūt darbā, bet es te kā tāda maza meitene čīkstu, ka jāceļās ap astoņiem. Vispārējai zināšanai, mans ikdienas ritms ir tāds, ka eju gulēt vēlu naktī un mostos ne jau astoņos no rīta, tas saistīts ar pamatnodarbošanos. Nē, tā (pamatnodarbošanās) nebūt nav porno filmu skatīšanās naktī.. to drīzāk varētu nodēvēt par mājaslapu izstrādi.

Izrādās, ka kāzu svinēšanai tagad sāksies otrais cēliens - pasēdēšana pie galda, tosti un citas tam klātesošās lietas. Kas var būt labāks par iedzeršanu no rīta? Iedzeršana vakarā?

Nevarētu jau teikt, ka mani nenomocīja jautājums, kā tad es tikšu līdz Rīgai, jo sākumā jātiek līdz Daugavpilij, no kurienes jau tālāk ar vilcienu aizceļotu, bet man par laimi sagadījās, ka kāds no viesiem brauc līdz Ogrei. Ideja par aizkļūšanu atpakaļ ir radusies - vajag tik pajautāt, vai mani ņems līdzi. Esmu sajūsmā, aizskrienu pēc līdzi paņemtajām mantām un esmu gatavs doties atpakaļ. Protams, varēju jau pasēdēt vēl kādu laiciņu un tā tālāk, bet ja man ir radusies iespēja tikt ērtā trasnsporta līdzeklī kaut līdz Rīgas apkārtnei, tad nu es iespēju garām nepalaidīšu, tāpat jau arī kopējā pasēdēšanā piedalījās tikai 35+ gada gājuma cilvēki, tā kā variants par izklaidi ar mana vecuma meitenēm atkrita (laikam jau tādēļ, ka tādu šeit nebija).

Uzminiet, ko es dabūju paņemt līdzi atpakaļceļam. Pareizi - tā ir tā burvīgā dzira, kura gan man pašam ne īpaši patika, jo es laikam nespēju novērtēt nopietnā (par nopietnu alkoholu es saucu to, kuram vairāk par 20 procentiem uz etiķetes rakstīts) alkohola labās īpašības, ja tādas maz ir. Nē, nu var jau teikt, ka organismu dezinficē un slimības aizdzen, bet tās jau vairāk pēc vecmāmiņu pasakām izklausās.

Atpakaļceļā sanāca izmest nelielu loku gar Aglonu, bet tas nekas, jo galvenais taču bija tas, ka es dodos mājup. Ak jā, man pirms tam kāds vai kāda (neatceros) stāstīja, ka Latgalē tik burvīgs skats ir, tik daudz ko redzēt. Viss ko es redzēju bija kalni un koki, tādi paši koki kā daudzdzīvokļu māju pagalmos. Koki, daudz koku, viens pēc otra traucas garām, lielisks skats vai ne? Pēc pāris stundām esmu Ogres vilcienu stacijā, pēc pāris minūtēm jau esmu vilcienā, kas dodas Rīgas virzienā.

Izkāpjot centrālajā stacijā mani pārņem tāda sajūta, itkā būtu atgriezies no Īrijas Latvijā. Nē, patiešām, sajūta ir brīnišķīga. Šoreiz der teiciens - ciemos ir labi, bet mājās vislabāk. Vienu gan es turpmāk iegaumēšu - ja ceļot pa Latviju, tad tikai ar savu transportu vai autobusu, nekad ar vilcienu. Tas ceļš velkas mūžīgi, it sevišķi ja nenāk miegs vai ir ņaudošs kaķis, kuram nemitīgi jāvelta uzmanība. Sen nebiju tik labi sajuties, kā tagad kad esmu atpakaļ savā ierastajā vidē. Nē, uz to Latvijas galu nebraukšu tik ātri, lai neteiktu, ka nemaz, ja nebūs ļoti labs iemesls turp doties. Par to iemeslu klusēšu, tas tāpat visiem skaidrs. Ar šo arī pielieku treknu punktu piecu rakstu sērijai par kāzām in Latgale style.

Mans blogs:  http://ivarz.blogs.lv