Čau visiem! Ak jā, neesmu ilgu laiku manīts šaipus blogam, tik daudz kas pa šo laiku ir noticis, diezin vai pat pusi no tā man izdosies ietilpināt vienā rakstā, tādēļ mēģināšu izķert to svarīgāko no interesantākajām un nozīmīgākajām pēdējā laika lietām.

Un tātad – man ir jauns darbs, jau otro nedēļu strādāju kompānijā, kura nodarbojas ar telemārketingu. Kas ir telemārketings? Tātad – es no desmitiem rītā līdz pat sešiem vakarā sēžu ofisā (protams, ar pusdienu un vēlvienu pārtraukumu) un runāju pa telefonu ar nepazīstamiem cilvēkiem, piedāvājot tiem VIASAT sniegtos pakalpojumus. Man patīk sēdēt ērtā krēslā pie datora, runāties ar cilvēkiem pa telefonu, un – pelnīt naudu! Protams, alga nav tā lielākā, bet katram pašam ir iespēja algas ciparu palielināt, veiksmīgi pildot savus tiešos pienākumus. Atalgojuma modelis ir šāds … pamatalga + bonusi par pārdoto = xxx Ls, kas iekrīt kontā mēneša sākumā. Savā ziņā pārdošanas apjoms ir atkarīgs no tā, vai, piemēram, rītdien piezvanīšu cilvēkam, kuram ir parastā antena un grib kautko mainīt vai nē, bet lielā mērā viss ir atkarīgs no tā, kā es to mācēšu pasniegt sazvanītajam cilvēkam. Tā kā nav jau nemaz viss tik slikti vai ne? Es uzskatu, ka priekš manis šis ir ļoti labs darbs, jo man patīk runāties ar cilvēkiem, patīk to darīt ilgi un daudz. Pie tam – kolēģi un vadība ir superīga, prieks no rīta celties un iet uz darbu! :)

Otrkārt, esmu atklājis peldēšanās sezonu!!! Lai nebūtu te rakstā baigais sajukums, tad rakstīšu par visu pēc kārtas. Atrodos darbā > piedāvāju cilvēkiem VIASAT’u > atnāk īsziņa “Čau, ko šodien dari? … “. Atceraties manu rakstu sēriju par kāzām? Tur biju pieminējis, ka kādai turienes meitenei vedu no Rīgas kaķēnu, vai ne? Nu lūk, tad nu viņa arī mani uzaicināja uz Jūrmalu aizbraukt pasauļoties. Patīkams pārsteigums, jo pat es jau biju visus turienes cilvēkus piemirsis un man likās, ka tajā pusē arī ir līdzīgi, bet laikam nē. Ak vai, es atcerējos, ka man taču te Rīgā nav peldbikses… aj kā es skrēju pēdējā brīdī uz T/C “Alfa”, jo kā parasti atcerējos vēlu vakarā. Labi, ka paspēju visu izdarīt, savādāk mana ideja par peldsezonas atklāšanu tā arī paliktu idejas līmenī. Bija vēl viena lieta, par kuru es iepriekšējā vakarā nedaudz satraucos – vai es pamodīšos laicīgi, jo nevienam laikam vairs nav noslēpums, ka es aizlienu gulēt vēlu naktī un līdz pusdienas laikam guļu, citreiz pat ilgāk. Neticēsiet – es pamodos pirms modinātāja, priekš manis sasniegums, jo pat uz darbu es skrienu, jo gandrīz katru reizi pamanos aizgulēties. Lai gan pamodos laicīgi, bet vienalga man atkal nācās skriet līdz tuvējai sabiedriskā transporta pieturai, jo nevarēju kārtējo reizi savākt mantas laicīgi. Vilcienu gan nenokavēju, jo manas skriešanas prasmes mani kārtējo reizi nepievīla :D .. tad nu tā – esmu ieradies Jūrmalā, beidzot arī satiku to meiteni, dodamies pludmales virzienā. :) Tas, kurš Jūrmalā izdomāja, kur novietot gājēju pārejas ir stulbs, patiešām. Iela Brīvības ielas platumā, pa labi un kreisi neredz nevienu gājēju pāreju, nākas gaidīt, kad brauks mazāk automašīnu un censties ļoti ātri pārskriet tai pāri.

Labi, nonākuši līdz pludmalei esam, bet ir aukstiiiii. Nekas, diena pamazām sāk iesilt, paliek silti, vēl siltāk, karsti, cepina :D .. Īstais laiks atklāt peldēšanās sezonu vai ne? Labi, aizeju pārģērbties, ar džinsām un kreklu taču nelīdīšu ūdenī. Neesmu no kautrīgajiem, bet kad ieraudzīju viņu peldkostīmā, man pat aptrūkās ko teikt, izskatījās patiešām labi. Un tad man arvien biežāk sāka aptrūkties ideju par ko runāt, pārāk sakautrējos, par ko arī vēl pie tam sajutos stulbi, jo neko savā prātā nevarēju sakarīgu izdomāt. Runājot par peldēšanos – kad sāku iebrist ūdenī, tas bija pavēss, bet ne tik ļoti kā tad, kad nāca lielais vilnis. Jā, ūdens visaukstākais ir tad, kad mantību ūdens apņem, tad ir gan nereāli auksts tas ūdens, bet vispār ūdens bija pietiekoši silts, lai ne tikai iebristu, bet arī papeldētu. Man likās, ka mana divu gadu volejbola treniņu programma būs devusi kautko labu, bet izrādījās, ka citi šo spēli prot spēlēt vēl labāk. To es vēl vairāk sapratu tad, kad pievienojāmies pāris “pacaniem” paspēlēt beach volley. Diena izvērtās ļoti laba – pasauļojos, paspēlēju pludmales volejbolu, futbolu, pie tam vēl nebiju viens, tā kā diena bija vairāk vai mazāk izdevusies.

Par to pasauļošanos – mana otra iemīļotākā nodarbe pašlaik ir liekās kakla un muguras apvidus ādas atdalīšana. Itkā nedaudz sāp to darot, bet tik interesanti. Jā, esmu kā mazs bērns.

Treškārt, mana izklaide ar biļešu kontrolieriem uzņem jaunus apgriezienus. Sava slinkuma dēļ negribējās aiziet līdz bankomātam, tādēļ arī mazajā Narvesen kioskā nenopirku e-talonu. Es pat zināju, ka tajā un tajā vietā 75% gadījumu būs biļešu kontrole, bet vienalga nekāpu pirms tam ārā. Tad nu tā – iekāp kontrole un palūdz mani uzrādīt biļeti, uz šo jautājumu man atbilde “Nav man biļetes”. Kontrolierim uzreiz acis sāka spīdēt, redz kā jūt, ka tūlīt lielo naudu “nokāsīs” no manis, viņš man saka “Nu tad jāmaksā sods – 5 lati”. Ak tā? Itkā noteikumos rakstīts, ka sods ir no diviem līdz pieciem latiem, kādēļ man tiek piemērots lielākais soda apmērs? Tā arī pajautāju kontrolierim, viņš man saka “Nu tad maksā cik ir”, bet vislabākais jau ir tas, ka man skaidrās naudas nav gandrīz necik, pāris santīmi mētājas makā. Labi, izkāpjam ārā no trolejbusa, tagad man jau apkārt ir vesela biļešu kontrolieru brigāde, pie tam arī pāris pašvaldības policisti.

Kā man veicas, jau no paša rīta. “Nav naudas? Parādi maku!”, saka, nu jau vairs ne tik laipnais kontrolieris. Kādēļ man viņam jārāda maks? Tur taču man iekšā ir personīgās lietas, ne tikai nauda. “Nē, maku es nerādīšu un to Jūs man piespiest darīt nevarat!”, atbildu kontrolierim, vēl pie tam blakus stāvošajam policistam pajautājot, vai kontrolieris drīkst pieprasīt man rādīt savas personiskās lietas. Nu lūk, viņš nedrīkst! Tagad jau ir cita ideja kontrolierim ienākusi galvā – “Nu tad ejam uz bankomātu”, nu jau pavisam nelaipns viņš ir palicis. “Nav man arī bankas kontā naudas”, atbildu viņam. Blakus stāvošais tantuks (arī RS biļešu kontroliere) ieminās par jaunu iespēju “Zvans draugam vai vecākiem”. Tā kā Rīgā nedzīvoju ilgi, tad man šeit nav tik daudz draugu, kuri metīsies no Rīgas otra gala rīta agrumā, lai tikai kontrolei par mani samaksātu piecīti. Tagad sekoja stāsta visnelaipnākā daļa, kuru labāk necitēšu, vien pateikšu, ka kontrolieris man piedraudēja, ka kādreiz mani rajonā satikšot. Kas būs tad? Laikam jāuzraksta uz Rīgas Satiksmi un jāpajautā, kas notiks…

Nu lūk, tā man pēdējā laikā iet, ir tik daudz lietu, ko nepieminēju, bet svarīgākās esmu pateicis. No bloga nepazūdu, būšu te arī turpmāk!

Mans blogs:  http://ivarz.blogs.lv