Rufuss & Faith - 10 dienas kopā ar amerikānieti

Ak, jā. Te ir galvenie varoņi - >
Nemo – Rufuss
Amerikāniete Feita

- Mani atrada 10 augustā, pēc 16 stundu skraidīšanas pie Lāčplēša ielas. Līdz tam dzīvoju personīgā mājā, likās ka pie labiem saimniekiem kopā ar minku. Saimniekam šķita, ka es kļūstu par vecu, negribēja mani aizvest pie vetārsta, viņš vienkārši mani izmeta vēlā vakara stundā uz ielas un aizbrauca ar Ford Sjera vai Scorpio sudrabotā krāsā numurs AF 4310 vai līdzīgs.

- Sākumā mani paņēma viena sieviete un pabaroja, bet atstāt pie sevis nevarēja. Viņai ļoti ņešpetns VAS metiss un ar tādu jau nu mēs gan nemūžam nesadzīvotu. Tā nu es, jau padzēries un ar pilnu vēderu klejoju pa Lāčplēša ielu meklējot savu 40 gadus veco saimnieku sudrabotajā Fordā. Es joprojām nespēju noticēt, ka viņš mani pametis likteņa varā.

- Tā es visu dienu riņķoju ap vietu kur mani izmeta, līdz ieraudzīju puiku ar amerikāņu buldogu. Viņš pienāca klāt, nosēdās blakus un daudz ko jautāja. Amītis sēdēja blakus un klausījās. Tad pacēla ķepu, kaut ko iečukstēja viņam ausī un abi uz minūtēm piecām pazuda. Es sapratu, ka man ir jāsēž un jāgaida, jo ja nepiedāvās naktsmājas, tad vismaz iedos paēst.

- Tik tiešām, drīz viņš bija atpakaļ, paņēma mani rokās un pārnesis pār ielai uznesa mani pie sevis dzīvoklī. Tur jau stāvēja dzeramā bļoda un sausā barība. Kamēr es labskanīgi ēdu, amītis mani ieinteresēts vēroja, bet nebija skops. Pēc garšīgās ņammas ieņēmu vietu otrajā klubkrēslā un klausījos kā koridorā aiz durvīm skraida vēl divi suņi. Arī viņiem bija interesanti kas atnācis ciemos pie viņu draudzenes.

Jau vakarpusē, kad amīti veda ārā pastaigā, man izdevās izsprukt līdzi koridorā lai paskatītos uz pārējiem suņiem.

- Ak, gardais smadzeņu kauls! Man likās, ka vairs to nekad neredzēšu kā man virsū uzmetās jauns staffs un masīva angļu mastifa kundze. Es nedaudz apjuku un kamēr atvilka mastifu un amīti, staffs jau man bija ieķēries rīklē un neganti rūca. Es, protams, nepaliku parādā. Troksnis, protams, bija pamatīgs, bet ja neskaita katram pa skrambai un nelielam izbīlim, tad iztika bez asinsizliešanas. Mēs ar amīti izgājām mierīgi ik vakara pastaigā.

Jāsaka, ka mans reids koridorā nepalika bez sekām – mani ievietoja pie vecās mammas un man tas pat patika. Es biju divu istabu saimnieks, divu kaķeņu un trīs kaķēnu sargs. Arī viņu bļodiņā kādreiz varēja iemest ne tikai aci.

- Un vēl. Katreiz kad mani veda ārā, mani pavadīja amītis, bet mastifs ar staffu bija ieslēgti un varēja kaut nomirt aiz skaudības par manu jauno draudzenīti.

- Tāda bija mana pirmā diena šinī mājā, par citām rīt.

- Ak, jā. Viens mani dēvēja par Džanīti, otrs par kapteini Nemo, bet visi par – manu saulīti!

WOW, lai jums arī tikpat labi veicas!

- Pirmās piecas dienas man neko pārāk neatšķīrās. Modos kad gribēju, ēdu kad gribēju, aiz neko pārāk darīt pieskatīju trīs kaķēnus, tad atbalstījies ar priekšķepām pret palodzi vēroju ielu. Es skatījos uz to un cerēju, ka ieraudzīšu sudraboto Ford, bet viņš nebrauca garām. Jā, bija citi līdzīgi, bet ne izpūtēja skaņa, nedz uzlīmes uz stikla, nedz saimnieka smaržas nebija. Es skumu vērojot ielu un uzmanīgi klausījos vai nedzirdēšu pazīstamas skaņas.

Un rau, agri no rīta visi mani nemodinot aiziet uz darbu, bet amītes Boss ceļas vēlāk un gatavojas viņu vest ārā rīta rasā purniņu mazgāt un izskraidīties vismaz pa sētu. Tas ir pāri maniem spēkiem un es skaļi sevi piesaku. Kaķi, protams, uz mani skatās kā uz jukušu: - Ko bļausties, paņems arī tevi, un turpina mazgāties. Es jau, protams, zinu, ka mani izvedīs, bet es gribu kopā ar amerikānieti.

- Noskrapst atslēga, nedaudz paveras durvis un es sparīgi gribu drāzt uz ārdurvīm. UPS, kas tie par jokiem? Pirms paspēju paspert pāris soļus, man ap kaklu tiek piestiprināta brezenta kakla siksna, tai savukārt pavada, bet, es jau tā esmu nocieties, ka drāžu uz ārdurvīm kā plēsts.

- Un ko tas deva? Es esmu dusmīgs, ka Boss ar amīti nevar ātri pārvarēt šos 7 metrus tik pat kā es, un es bļauju un lamājos kā medībās aizšauta mežacūka. (ir gadījies būt, zinu ko te reju), bet viņi visu dara apdomīgi.

- Izlaiž mūs abus kāpņutelpā un kamēr aizslēdz ārdurvis, liek mums abiem sēdēt. Kas vel nebūs! Vecajās mājās es parēju, saimnieks attaisīja ārdurvis un es varēju skriet pa sētu un aplūkot savus kociņus cik vien sirds vēlas. Nekā nebija, man ir ne tikai balss, man ir zināma pieredze un teikšana!

- Es skaļi baros tā ka skan visa kāpņu telpa un rautin’ raujos uz pirmo stāvu sacenšoties ar amīti. Priekšā dzirdu ielas skaņas, bet tur man neļauj iet, liek iet uz sētu: - sak’ tur daudz krūmu un koku, tur arī mašīnas, bet tur būsi drošībā. Ko lai dara, saite tomēr, bet amīte bez jau aizskrējusi uz sētu un pietupusies.

- Ak kucīte mana, kā tu mani pievīli, - es nodomāju un dodos viņai pakaļ uz sētu. Kamēr apostu un aprasinu pāris krūmiņus, šī jau ir pazudusi aiz malkas šķūnīšiem.

- Vot, palaidne, domā, ka es viņu neatradīšu! – un dodos viņu meklēt. Vispirms apstājos pie viņas atstātās peļķītes, paostu lai būtu pilnīgi pārliecināts, un lai nenojauktu ožu, pats to iezīmēju.

- Vakar kad mani staigināja bez kakla siksnas, bet ar pavadiņu, es jau nedaudz izpētīju interesantākās vietas. Viena, protams, ir vārtrūme, un ja vārti ir vaļā, tad var redzēt mašīnas, otra ir aiz šķūnīšiem. Liels kalniņš ar lielu liepu, blakus pusmetrīgs zemes valnis ar krūmiem, un kaudze ar neaizvestām lielgabarīta mēbelēm.

- Un galvenais, sētā nav asfalta, var kārtīgi padzenāt pa sētu, pakārpīt zemi, izrakt kādu saknīti vai zāli. Un kā zeme smaržo – pēc trūdzemes, pēc dabas, pēc dzimtajām mājām.

UPS atkal sakreņķējos, iešu padzenāšu amīti, tāpat jau pēc minūtēm divdesmit vedīs mūs augšā, un pēc mums vedīs ārā to kauslīgo pārīti no blakus istabas. Es uz viņiem skatīšos pa otrā stāva sētas puses logiem un priecāšos – angļu mastifs pa sētu staigās pavadā, ļoti brīnīsies un uztrauksies par manām smaržām, bet es par to tikai priecāšos. Nedaudz bēdājos, ka arī staffu neņem pavadā, (vajadzētu gan, par to, ka man vakar iekampa rīklē), bet es tomēr uz viņu varu paskatīties no augšas un pasmīnēt savā nedaudz iesirmajā purniņā.

- Nu jā, ko lai vēl šodien pastāstu tādu interesantu?

- Pastaigas man trīs reizes dienā, pēc pastaigas man kā ķēniņam nomazgā ķepas, kreiso ķepu apsmērē ar kaut ko brūnu kas nedaudz pakož, un tad iedod kādu kārumu. Garšīgi kauliņi, zupa sausā barība parasti ir pēcpusdienā, bet es ar to visu knapi tieku galā, es domāju par savu sportisko ķermeni.

- Labi, šoreiz pietiks, esmu noguris to visu diktēt Bosa sekretārei. Līdz rītdienai, WOW

- Mans Boss šodien svin it kā manu dzimeni. Laikam jau sakarā ar pirmo skolas dienu. Tūlīt pastāstīšu kā man klājās turpmākajās dienās un kā mani atveda uz Candera ielu 4, kā man te klājas. Viena sieviete mani jau te noskatījusi, tā kā man atkal drīz būs mājas.

- YAP, apārstēja mani katru dienu, bet kas tev to deva, kad sētā kādu dienu nejauši atklāju auto riepas kuras ir tik interesanti staipīt zobos šurpu turpu. Es tām vienmēr gāju garām, tik apstājos tām blakus, lai iezīmētu sētnieces audekla atkritumu maisu. Tas bija tāds balts no sintētikas austs maiss, kurā smaržoja citu suņu un kaķu atstātās smaržīgās zīmes, ka gribot negribot tas mani nevarēja atstāt vienaldzīgu.

- Arī todien Boss uz pastaigu beigām mani pieveda pie šī maisa cenšoties mani iekārdināt atstāt arī kādu savu zīmi. Man vairs nebija noskaņojuma domājot, ka tūlīt būs atkal jāiet augšā un es stāvēju ar priekšķepām riepu iekšpusē, ar purnu tikai centimetrus desmit attālumā un domāju ko darīt. Puika vairākas reizes mani pavilka uz maisa pusi, bet es stāvēju kā klints.

- Vai redzi?, - viņš norādīja un pavilka mani atkal. Protams, ka redzu, - un es ar savu ierasto dzelzs tvērienu iekampos riepā, ka nošņarkstēja vien. – Tūlīt es tev parādīšu, tu vecā, nekam nederīgā gumijas ļerpata ko es varu ar tevi izdarīt! – un ņēmos to plucināt no visa spēka kādas minūtes piecas.

- Sāka nedaudz smidzināt un Boss mani pavilka, lai dotos prom. Nu, nekā nebija, tā ir mana riepa, es neatdošu pat tev! – nodomāju, un turot to zobos, spītīgi turējos pretī. Tomēr Boss neatlaidās un mani pavilka un es ar visu riepu viņam teciņiem vien blakus. Neatdošu, bļin! – un ierūcos, ka pat man pašam uz skausta mati sacēlās stāvus. Nāc, nāc, - viņš saka un neliekas iebiedēties, - aiz stūra ir vēl viena riepa, - un velk mani tālāk. Es, protams, vēl paklīrējies minūtes piecas, lai neciestu mans staffa gods un dodos viņam līdzi.

- WOW! Viņš tiešām mani nepiemānīja, jo koka zarā karājās virvē pakarināta riepa. Es saspringu, jo saodu uz tās mana pāridarītāja smaržu un kā zibens metos viņai virsū. Tur bija ko redzēt, kā es viņu plosīju un atspēlējos par visu. Brīžam es tomēr viņu palaidu vaļā, tad Boss to pacēla galvas augstumā, bet arī tad tā neizspruka no maniem zobiem, es lēcienā to droši satvēru un vairs vaļā tik drīz nelaidu.

- Tev vajadzēja redzēt kā Boss par mani brīnījās. Viņš taču nevarēja iedomāties, ka tā ir mana mīļākā spēle kopš bērnu kājas, atvaino, ķepas. Boss mani apsēdināja, tad lika man noķert to riepu kad tā ar milzīgu ātrumu traucās man virsū. To tik man vajadzēja, tikt klāt riepai. Es rūcu, plucināju, tad atkal palaidu vaļā. Es jutos kā medībās, es ļāvu riepai pretoties un cīnīties līdzvērtīgi.

- Līdzvērtīgi, ko es te sāku muļķības riet? Viņi bija divi, riepa un Boss, bet es viens pats! Boss, saņēmis riepu aiz virves gala, nepārtraukti to raustīja neļaudams man to noķert, bet es, protams, biju veiklāks par viņiem abiem.

- UPS, noguru mazliet, bet prāts man uzlabojās par 200% un es, tik vēlreiz apstājies pie krūmiņa, jautri diedzu augšā uz otro stāvu mazgāt ķepas, saņemt ārstniecības kūri un atpūsties, Oma jau mani gaida, kaķi arī. Padzēries, es lepni iekārtojos gultā līdzās omai un skatoties kaut kādu filmu, nejauši iemigu.

- Otrdien pa ausu galam dzirdēju, ka man atraduši kur dzīvot, un tik ļoti satraucos, ka ejot lejā pa trepēm tā sāku kaukt, it kā mans pūslis tūlīt eksplodēs. Puika palaida brīvāk pavadu un skrēja man pa trepēm līdz sētas durvīm. Man tiešām ļoti vajadzēja, es ātrāk gribēju tikt pie savā mīļākā krūmiņa, bet, ak, mans cukurkauliņ’, tur kāju pacēlis lepni stāvēja 14 gadīgs kokerspaniels un to iezīmēja.

- Tas nu manai sirsniņai bija par daudz, un es daudz nedomādams šo nekaunīgo kāju satvēru savos varenajos žokļos. Kokers un viņa saimniece kliedza lai laižot vaļā, Boss bārās un vienlaikus mierināja, bet gluži negaidot uzradās oma un atspieda manus žokļus. - Kokers paspruka malā un skatījās uz mani pilnīgā neizpratnē par notikušo.

Kamēr manējie, nez par ko, kokera saimniecei atvainojās, es viņam tieši, skaidri un nepārprotami suņu valodā norēju: - Tas nekas, ka esmu te jauniņais, bet manu krūmiņu teff nebūs aiztikt, wau! Un savus vārdus apstiprināju ar nepārprotamu žestu un kopā ar Bossu devāmies otrpus šķūnīšiem apskatīt citas manas iemīļotās vietiņas.

- Kad gājām garām riepai, atkal gribēju to paķert zobos un to pastaipīt, bet puika bija manīgāks un man to neļāva veikli pavezdams mani tai garām. Es apstulbu, vēl kas nebūs, kā tu to varēji izdarīt un vari saukties par manu Bosu, bet, kad nogriezāmies ap stūri es visu sapratu. Lūk, tur jau bija tā pirmā riepa, kuru es te atnesu vairākas dienas atpakaļ, bet nedaudz tālāk koka zarā virvē piesieta karājās tā otra kura jau bija pamatīgi cietusi no maniem zobiem.

- Bet pats galvenais, no loga uz mani ar skaudību nolūkojās jaunais nekaunīgais staffs un no brīnumiem bija gluži vai mēms. Es atspēros un izdarījis pāris skaistas piruetes gaisā ar baudu iekampos piesietajai riepai. Jaunulis ar izbrīnu skatījās uz mani, redzams mācījās no manis, bet klusēja. Es biju satriecis lupatu lēveros šo brašuli. Lai parādītu kas notiks ar viņu nākamreiz, es uzlēcu uz riepas, kas gulēja zemē ar visām četrām, un ar zobiem nāvīgā tvērienā iegrābos tajā, skaļi un dusmīgi rūcot to raustīju.

- Puika man piespēlēja un tēloja, ka grib man to noņemt. viņš gan neriskēja pieliekties un riepu paraustīt ar roku, un labi vien arī bija, ka nemēģināja, bet vienkārši centās ar pavadu mani novilkt no riepas. Es saspringu tā, ka mani muskuļi paši par sevi sāka spēlēt un es centos noturēties uz riepas un nepalaist to vaļā. Es dusmīgi rūcu, lai arī staffs logā to varētu dzirdēt un nobīties.

- Un lūk, viņš jau sāka nervozēt, aizskrēja līdz istabas durvīm, tad atpakaļ pie loga un centās tikt man klāt. Viņam asinis kūsāja, viņš gribēja pierādīt, ka arī ir īsts suns, kaut vēl čurā pietupies, ne kā sunim klājas ar piepaceltu kāju. Un šitais šmurgulis grib man kaut ko sunim labākajos gados kaut ko mācīt? Viņš pat nemāk iezīmēt teritoriju, tā kārtīgi ar pakaļkājām kārpīties. Patracinājis vēl minūtes desmit sīko, es vareni nošķaudījos lai parādītu ko domāju par viņa dusmām, un ar Bossu devāmies augšā.

- Es biju varen’ noguris un apmierināts ar vakara pastaigu. Es gribēju ņammāt un iegulties gultā kopā ar kaķiem un mierīgi pavērot tās jocīgās būtnes, kas skraidīja televīzorā.

- Ar labu nakti, man nāk miegs, WOW!

- Atkal jauka diena šajā brīnišķajā mājā, bet es jau vakarā manīju, ka kaut kas nav tā kā vajag, puika bija noslēpumains un neskatījās man acīs.

- Boss atvēra durvis, ierasti pievienoja pavadu un mēs izgājām sētā. Bija nedaudz drēgns, un puika visu laiku skatījās uz debesīm. Es arī paskatījos, bet neredzēju nevienu putnu vai lidmašīnu, tik sabiezējušos, tumšos mākoņos. Es no tiem nebijos, esmu staigājis ārā gan lietusgāzēs, gan sniegputenī. Man tas pat liekas ļoti jautri, ar zobiem ķert lietus pilienus vai sniegpārsliņas. Un tev, Boss, tā nešķiet?

- Mēs izgājām savu rīta promenādi gar malkas šķūnīšiem, tad pa kalniņu ar lielo liepu, nostaigājām gar aizsargvalni, bet pie manas mīļās riepas kokā tā arī nepiegājām, kaut arī es viņu vilku uz to pusi. Boss visu laiku skatījās uz savu pulksteni, tad uz debesīm, it kā kaut ko tajā meklēdams, tad pateicis „Blakus”, pievilka mani klāt un mēs caur vārtrūmi izgājām uz ielas.

- Pa ielu šurpu turpu brauca mašīnas un es ar cerībām skatījos vai starp tām nebūs arī mana saimnieka mašīnas, bet Boss mani steidzināja un mēs iegājām milzīgā placī kur bija daudz balti zilu autobusu. Kamēr mēs gājām gar sētu un tuvojamies dzelzsceļa uzbērumam, tie viens pēc otra sāka rūkt kā īsti suņi un tad, devās pie būdiņām kur tos jau gaidīja cilvēki. Dažiem arī bija suņi, bet no tālienes nespēju pateikt, vai tur bija suņi vai kucītes. Uz sola laiski izlaidušies slaistījās kaķi, bet ar tiem pasveicināties mums nesanāca laika. Tiesa, Boss vienu brīdi paskatījās uz dzelzceļa uzbērumu kur aizgāja pāris vilcienu, lai izlemtu, iet vai neiet augšā, bet tad parāvis mani pie saites, devās garām Tiesu pilij uz Dzirnavu ielas stacijas uzeju.

- Es šeit lāgā vēl nebiju bijis un man tas viss šķita ļoti aizraujoši un interesanti, es centos būt pirmais, rauties uz priekšu, bet Boss man stingri noteica iet blakus un tad, ja nepaklausīju, strauji parāva pavadu. No ko tu viņam padarīsi, bet es esmu pieradis iet brīvām ķepām un ne pārāk centos paklausīt. YAP, uzgājām pa garām nebeidzamām kāpnēm, pārgājām pāri sliedēm un piesēdām uz soliņa gaidot dzelteni zilo briesmoni ko sauc par elektrovilcienu.

- Boss paskatījās stacijas pulkstenī, tas rādīja 8:19 am. - līdz vilcienam atlika vēl piecas minūtes, bet tas nenāca. Piesējis mani pie staba, viņš aizgāja līdz tuvākajam cilvēkam un kaut ko pajautāja. Tad atgriezies atpakaļ, viņš mani atsēja un mēs devāmies pastaigā pa peronu. Mums vēl pusstunda laika, - teica viņš man, bet tobrīd iezvanījās viņa mobilais.

- Jā, mēs abi esam jau stacijā, - viņš kādam teica, man likās, ka omai, - vilciens 8:51, Dzīvnieku draugā būsim paši pirmie. Atā! – un viņš ielika mobilo kabatā. Ja atklāti, tad manam bijušajam saimniekam mobilais bija krutāks, ne vienu vien es esmu paprovējis uz zoba. Man vairāk patīk SonyEriksson, tie vieglāk vērās vaļā, neslikti bija arī Nokia, sevišķi man patika „gliemežnīcas”, tās varēja atvērt un tad katru daļu grauzt atsevišķi. Kā man patika skaņas ko tas izdvesa! Tev to nesaprast, tu taču neesi suns.

- Pie perona pienāca vilciens, bet mēs vēl nekāpām iekšā. Mēs pastaigājām garām sastāvam, tad nosēdāmies blakus pēdējām durvīm. No vilciena izkāpa cilvēki, tad bažīgi palūkojušies uz mani, pagāja mums garām un devās Dzirnavu ielas virzienā.

- Puika apsēdās uz soliņa un pievilka mani sev tuvāk. Likās, ka viņš grib no manis atvadīties. Es bažīgi paskatījos uz viņu. Viņš nesmēķēja, tik paņēma Dimorol un sāka to kožļāt. Man arī patīk šī smarža.

- Es tomēr nevarēju nosēdēt mierā un aicināju viņu paspēlēties. Viņš piecēlās, un mēs rikšiem devāmies uz perona galu. Cilvēki no mums bijās, bet mums bija jautri, sen nebiju tik labi juties kopā ar īstu draugu.

- Rīga – Sloka atiet no 3 ceļa 8:51 – nez no kurienes atskanēja skaļa balss. Puika paskatījās mobilajā un mēs devāmies uz vilcienu. Pie pēdējā vagona durvīm viņš man lika ar žestu apsēsties un centās uzlikt uzpurni. Tas nu gan man bija par daudz, es pretojos cik spēju. Tad, nedaudz ieskrējušies, mēs abi pārvarējām metru augstās kāpnes un bijām jau vilciena vagonā.

- Vietas vagona galā pie durvīm bija aizņemtas un cauri visam vagonam mēs devāmies pie otrām durvīm, bet arī tur nebija vietu. Atskanēja komanda Blakus. Man ne pārāk patika šī pastaiga pa vagonu, jo te bija samērā šaurs un daudz cilvēku, kā nelegālajās suņu cīņās. Man tas sāka nepatikt, lai gan es vēl neredzēju savu nākamo pretinieku.

- Vieta kur parasti novieto velosipēdus bija aizņemta un vagona otrs gals, arī bija aizņemts. Mēs apņēmīgi devāmies atpakaļ.

- Boss palūdz atbrīvot vietu pie durvīm un cilvēki ātri vien pazuda no mūsu abiem soliņiem. Es taču biju bez uzpurņa. Man pat kļuva skumīgi – vilciens nekustējās un bez Bossa nebija ar ko parunāt.

- Boss palūdz vienu ļoti sasmaržojušos dāmīti pārsēsties citur un mēs apsēdāmies pie pašām durvīm vēsumā. Kaut kur augstu virs galvas kāds pateica, ka vilciens iet līdz Slokai un vagonos lūdz nesmēķēt. Ne Boss, ne mans iepriekšējais saimnieks nesmēķēja. Tad kaut kas nošņācās, mūs pēkšņi parāva un vilciens sāka braukt.

- Aiztaisījās ārdurvis, to es sapratu pēc šņākoņas, kaut arī nekad ar vilcienu nebiju braucis, tik ar mašīnu, un vilciens devās ceļā. Pirms Torņakalna pienāca konduktore, bet uzzinot, ka mums vēl jābrauc tikai līdz Zasulaukam, teica, ka maksu par biļeti mums neņemšot.

- Tas nu man gan bija par daudz, es sāku skaļi protestēt – maksā, viss uz šīs Pasaules maksā – un sāku riet saukdams kontroli.

- Tā parādījās Torņakalna stacijā un Boss samaksāja par mani kā par bagāžu! Vai nav nekauņa? Es biju sašutis līdz sirds mielēm – suns kā bagāža – un gaudoju līdz pat Zasulaukam. Mēs ar Bossu izgājām tamburā.

- Vilciens nobremzēja un mēs izkāpām uz perona. Vilciens devās Jūrmalas virzienā, bet mēs uz kosmonautikas pioniera Candera ielu. Viņš gribēja tur kādu ar mani iepazīstināt.

- Smidzināja mazs nejauks lietutiņš un puika uzvilka par acīm naģeni. Apejot peļķes, mēs ātri pienācām pie lepnas ēkas. Pēc Bossa izturēšanās varēja manīt, ka viņš šeit nav pirmo reizi. Mana sirsniņa sāka pukstēt straujāk.

- Jau tuvojoties apbūves gabalam, es manīju daudzu suņu un kaķu smaržas, bet ieejot vestibilā tā vienkārši gāza nost no ķepām.

- WOW, kas te par Bedlamu*? Ar ko man te vajadzēs draudzēties? Man pietiek ar Bossu, amerikānieti un trīs košāriem pie omas!

- Mēs nosēdāmies maliņā pie galda un tieši tobrīd pulkstenis nosita 9 AM. Puika paņēma bukletus un neskatījās uz citiem suņiem telpā, tas mani ļoti priecēja, tātad es šeit un viņam esmu Galvenais. Man gan uztrauca, ka man nepiegriež vērību un gribēju sākt dusmoties, bet viņš mani spēji parāva aiz pavadas un mēs piegājām pie Reception galdiņa kā viesnīcās.

- Saruna mani ne īpaši uztrauca, tādas jau biju dzirdējis iepriekš – Jā, jūs zvanījāt. Mēs esam lietas kursā un vieta jau sagatavota. Kaut es tobrīd saprastu par ko iet runa – rīkli pārgrauztu Bossam. Varbūt pat labi, ka es to nesapratu.

- Izgājuši no vestibila mēs pa garu koridori devāmies gar durvīm kur ņaudēja un rēja mani jaunie draugi – viņi mani sveicināja un teica - cik te ir labi. Es jutos nedaudz samulsis. Kas var būt labs, ja man ir puika Boss un es JAU ar viņu jūtos labi?

- Es tomēr esmu ziņkārīgs, un puika to juta, tāpēc mēs izstaigājām visas telpas šajā koridorā. Pabijām pie kaķiem, tie mierīgi murrāja un man neko neteica, gan pie radiniekiem suņiem, divām suņu meitenēm bija kucēni, bet neviens pārāk nesūdzējās, ja nu vienīgi, ka gribas ātrāk pie saimnieka mājās,

- Pa otrām durvīm mēs ar puiku izgājām voljērā un kārtīgi izspēlējāmies un izskraidījāmies līdz aizsmakumam, bet tad, viņš mani piesauca klāt un paņēmis pie pavadas ieveda telpās.

Es nedaudz apmulsu un apsēdos. Paņēmis rokās manu purniņu, viņš to nobučoja un kā atvainodamies teica – Nemo, šeit tev būs labāk. Te tevi saārstēs un varbūt atradīsi savu iepriekšējo saimnieku. Piedod, es nākšu tevi apciemot katru nedēļu – un slēpdams asaras, viņš atdeva pavadu cilvēkam baltajā halātā un aizgāja.

- Es zināju, ka viņš mani nepiemānīs un atgriezīsies. Es ticu savam Bossam. WOW!

* Bedlams – Trako nams Londonas pievārtē.

- Nu, re, pagājuši Ziemassvētki un sagaidīts Jaunais gads. Četru mēnešu laikā šeit esmu kļuvis par savējo – esmu kļuvis par VIP personu. Man atļauts viss – sagaidīt un pavadīt apmeklētājus, uzraudzīt un mierināt jaunpienākušos suņus un kaķus, sargāt visus un pat sēdēt pie datora.

- Nē, nē, pat nedomā, ka māku ar to rīkoties, tik skatoties bildes, nospiest bultiņu -> un Enter lai redzētu bildes ko atsūtījuši cilvēki. Es bieži sēžu blakus datora cilvēkam un viņš man stāsta ko viņš dara. Un zini, tas ir pat interesanti. Man palasīja priekšā iepriekšējo iemītnieku stāstus.

- Tā uzzināju, ka esmu dzimis vienā gadā ar patversmi Dzīvnieku Draugs* – tas ir 2001. gadā, un līdz šim tie jau bijuši 5690 laimīgie stāsti par jaunajām mājām! 2003. gadā adoptēti 328 kaķi un 309 suņi, bet 2009. gadā patversmē uzņemti 548 kaķi un 329 suņi, adoptēti 495 kaķi un 305 suņi.

- Kur pazuduši šie 53 kaķi un 24 suņi gan nezinu, mēs visi šeit dzīvojam ļoti mierīgi un saticīgi. Es par to galvoju.

* Zinu, ka glupi ievietot statistiku par izglābtajiem dzīvniekiem, bet varbūt arī starp tiem ir kāds mans radinieks tālā pagātnē! (Nemo – Rufuss piebilde)

- Nu gadās jau kādreiz kad dusmojamies nezinot kāpēc sāp, varam iekost vai ieskrāpēt, bet mūs par to nesoda, tik mierina, glauda, cenšas iedot kādu kārumu. Arī man pašam arvien vairāk sāk sāpēt tās vietas kur mani savainoja mani kauju biedri nelegālajās suņu cīņās, bet mani ārstē un dod zāles, brīžam kaut ko iedur zem ādas, bet tad sāpes pāriet.

- Šo mēnešu laikā iepatikos tikai vienai sievietei. Viņa bija atbraukusi mani apskatīt. Viņa bija kaut kur no Pierīgas, personīgai mājai vajadzēja pieaugušu suni ar stabilu psihi tās sargāšanai. Dzīvošana mājā, bet sargam, tas ir man, esot atsevišķa istaba un izeja no mājas. Īpašums liels, apjozts ar sētu, ir pat neliela birzīte un dīķītis. Man pat siekala aptecējās visu to dzirdot – nu gluži kā pie iepriekšējā saimnieka – dārzs, ūdens, mauriņš, savas durvis mājās.

- Pēkšņi iedomājos par Bossu un manu draudzenīti amīti kas katru nedēļu nāca pie manis iztrakoties un apraudzīt, atnest kādu kārumu vai mantiņu un kārtīgi iztrakoties. Vai viņš arī mani varēs apciemot? Es biju neziņā par viņas plāniem. Viņa palūdza lai mani atved un viņa varētu uz mani paskatīties un nodibināt kontaktu.

- Es plati nožāvājos, piecēlos, apgāju Receptions un piegājis viņai blakus, apsēdos. Man ne pārāk iepatikās kā viņa smaržoja – tā ož tikai ļoti pārtikuši un bezgaumīgi cilvēki. Mans Boss, students, smaržoja pēc dabas, citiem suņiem, kaķiem, ielas un cilvēkiem. Sterilā smarža, kas nāca no šīs kundzītes, man pēdējā pusgada laikā sāka viest neuzticību. Es pacēlu savu labo ķepu, lai pieskartos pieskāros viņas kājai, bet tā vietā es skaļi ierējos.

- Viņa tik ātri apmetās apkārt pa 180 grādiem, ka es nevilšus ieņēmu kaujas pozīciju. Mēs lūkojamies viens otra acīs kā bezdibeņos, mums katram acīs vīdēja cerība. Viņa atgāja no manis, un pa lielu apli apgāja man apkārt kā vērtēdama mani.

- Es stāvēju kā klints – lai jau Muhameds staigā ap mani – un stāvēju kā granītā kalts. Es viņai iepatikos, to varēja manīt pēc visa. Viņa pietupās man blakus un sāka mani glaudīt, sarunāties, lūkoties manās acīs. No pārtikušas kundzītes viņa atkal sāka pārvērsties par bērnu kam patīk suņi.

- Viņa piesēdās blakus, stāstīja un glaudīja mani, bet nejauši pieskārās manam apakšžokļa izaugumam, un es sāpēs iekaucos, bet neizkustējos ne par collu. Viņa apklusa un izbrīnā paplēta acis un vaicāja darbiniekam, - Kas viņam par vainu?

Ir nepieciešamas vairākas operācijas – uz purniņa un ķepām, bet patversme to nevar atļauties veikt par saviem līdzekļiem.

- Sieviete manāmi samulsa un sāka mani vērīgi pētīt – gan purniņu, gan ķepas, mani visu. Varēja manīt, ka viņa kaut ko apsvēra savā galvā, to es jutu pēc viņas nodevīgiem hormoniem – viņa mani neņems. Vēl minūtes 10 desmit viņa sēdēja man blakus, runāja ar darbiniekiem, solīja zvanīt, bet es jau zināju, ka tas nekad nenotiks.

- Vakarā uz Dzīvnieku Draugs atkal pazvanīja Boss un apvaicājās kā man klājas. Viņam atbildēja, ka man būšot labs saimnieks Pierīgā, lai viņš neuztraucās. Es ierējos, man gribējās parunāt ar savu amerikāņu draudzenīti kā mēs to bijām pieraduši darīt kad pazvanīja Boss.

- Ak, jā, vēl joprojām neesmu pateicis kā sauc manu amerikānieti, manu labāko draudzeni. Nezinu kā sauc Laimas Vaikules trīs amītes, bet noteikti zinu, ka Frezija Faith L.A. VuMen ir superīgākā draudzenīte pasaulē.

- Viņas vārds ir Faith, Cerība. Freziju iedeva audzēdāji, bet L.A. Boss, jo Feitas vecāki bija VuMen – Vuks un Megija.

- Man arī patīk to gadu dziesmas, tās ir dabiskas un brīvības piesātinātas, tām pat var dziedāt līdz (atvaino, man nosēdusies balss, šoreiz nedziedāšu tev), bet turpināšu iesākto. Boss pazvanīja Zvaigznes dienā* lai pastāstītu kā klājas viņam un manai mīļajai amītei. Mēs skumstam, ja nedēļu neesam redzējušies.

- Nu lūk, viņš pazvanīja un atkal stāstīja ko sadarīja kopā ar amīti, viņas dzīvokļa kaimiņiem, ar kuriem es toreiz sakāvos, bet pamatā lasīja man savus jaunākos stāstus. Arī par suņiem.

- Es kļūstu populārs, WOW. Esmu slavenība. Nemo – Rufuss.

- Ak, vai – kā tad mani sauca cilvēks kas mani izmeta uz ielas? Pat neatceros.

- Zinu tik Bossu, Feitu un Dzīvnieku Draugu.

* (Zvaigznes jeb Zvaigžņu dienu (6. janvāris) Kristiešu kalendārā atzīmē kā Triju (Treju) kungu (ķēniņu) dienu. No šī nosaukuma, acīmredzot atvasināts tautas nosaukums “Treikumdiena”. Tautā šo dienu sauca arī par Zivju dienu un Pagānu svētdienu, Krustdienu (Krustaini), Kristīšanas dienu, Atkrišku. Zasā Zvaigznes dienu jeb atkrišku vilka uz ēkām krustus, tādēļ to sauca par Krustdienu.)

* * *

- Mani pamodināja agri no rīta, kad pārējie mani draugi vēl gulēja. Es vēl biju miegains, jutos saguris no vakardienas jautrā jandāliņa un sātīgām vakariņām. Es noskurinājos, plati nožāvājos, izstaipīju ķermeni (kā kaķis, bet tu par to nevienam gan nesaki), tad pakasīju aiz auss, interesanti, vai tiešām vēl nav blusu laiks, un paskatījies uz režģotām durvīm, tad savu kopēju un atļāvu sevi paņemt pavadā.

- Koridors, garš koridors, bet tā galā vienmēr ir durvis uz labāku Pasauli. Pasauli, kur var skriet, riet, dzenāties, jārēties ar citiem suņiem, riet uz putniem, debesīm, mēnesi, sauli.. Vienkārši riet.. Vienkārši parunāt ar viņiem..

- Nu, jā, tu jau to esi aizmirsis, tu sen esi aizgājis no Mātes Dabas un nesaproti ko viņa tev saka ikdienā. Tu nemāki katru dienu priecāties par to ko tu jūti - ko redzi, saod, nogaršo ar garšas kārpiņām, ko tev priekšā pasaka tava aste.. Jā aste..

- Aste un Es, mēs esam divi vienā. Brīžam es, brīžam viņa valda pār mani. Es pat nezinu kurš no mums ir svarīgāks, kad kādu mīlam vai ienīstam. Mēs nemākam citādi paust savas domas, ja neskaita mūsu wau-wau, ko pārsvarā neviens nesaprot, pat saimnieki. Varbūt ne gluži nesaprot, vienkārši negrib mums izpatikt un nedot lieku kārumu, lai mēs neaptaukotos no mazkustības, jo 9/10 laika mēs tomēr pavadām mājās.

- Bet kā gribas skriet pa lauku pakaļ suņiem, kaķiem, putniem, visam kas kustās tavā redzeslokā, noķert to, atnest saimniekam un saņemt glāstu... Par to, ka esi gudrāks, veiklāks, labāks par Viņu (viņš gan to nezin), bet..

- Ko nu es te peros - viņš mani baro, izguldina, apčubina, spēlējas ar mani - viņš mani vienkārši Mīl, jo es esmu neaizvietojams! YAP!

- WOW! Izstaigājos, izskraidījos uz nebēdu veselu stundu. Lūk, dzirdu jau pienākam vilcienu uz Tukums ll – tātad ir jau tieši seši no rīta.

- Mēs dodamies iekšā un man iedod kārtējo pretsāpju injekciju. Paldies jums visiem. - - - --- Paldies manai mammai, audzētājai, saimniekam, Bossam, Dzīvnieku Draugam..

- Paldies manai amītei, ka tu esi..

- Kad vilciens no Tukums ll nāks atpakaļ – es pie tevis atgriezīšos..

* * *

Nemo - Rufuss piemiņai -