Mans Boss šodien svin it kā manu dzimeni. Laikam jau sakarā ar pirmo skolas dienu. Tūlīt pastāstīšu kā  man klājās turpmākajās dienās un kā mani atveda uz Candera ielu 4, kā man te klājas. Viena sieviete mani jau te noskatījusi, tā kā man atkal drīz būs mājas.

YAP, apārstēja mani katru dienu, bet kas tev to deva, kad sētā kādu dienu nejauši atklāju auto riepas kuras ir tik interesanti staipīt zobos šurpu turpu. Es tām vienmēr gāju garām, tik apstājos tām blakus, lai iezīmētu sētnieces audekla atkritumu maisu. Tas bija tāds balts  no sintētikas austs maiss kurā smaržoja citu suņu un kaķu atstātās smaržīgās zīmes, ka gribot negribot tas mani nevarēja atstāt vienaldzīgu.

Arī todiem Boss uz pastaigu beigām mani pieveda pie šī maisa cenšoties mani iekārdināt atstāt arī kādu savu zīmi. Man vairs nebija noskaņojuma domājot, ka tūlīt būs atkal jāiet augšā un es stāvēju ar priekšķepām riepu iekšpusē, ar purnu tikai centimetrus desmit attālumā un domāju ko darīt. Puika vairākas reizes mani pavilka uz maisa pusi, bet es stāvēju kā klints.

Vai redzi?, - viņš norādīja un pavilka mani atkal. Protams, ka redzu, - un es ar savu ierasto dzelzs tvērienu iekampos riepā, ka nošņarkstēja vien. – Tūlīt es tev parādīšu, tu vecā, nekam nederīgā gumijas ļerpata ko es varu ar tevi izdarīt! – un ņēmos to plucināt no visa spēka kādas minūtes piecas.

Sāka nedaudz smidzināt un Boss mani pavilka, lai dotos prom. Nu, nekā nebija, tā ir mana riepa, es neatdošu pat tev! – nodomāju, un turot to zobos, spītīgi turējos pretī. Tomēr Boss neatlaidās un mani pavilka un es ar visu riepu viņam teiciņiem vien blakus. Neatdošu, bļin! – un ierūcos, ka pat man pašam uz skausta mati sacēlēs stāvus. Nāc nāc, - viņš saka un neliekas iebiedēties, - aiz stūra ir vēl viena riepa, - un velk mani tālāk. Es protams vēl paklīrējies minūtes piecas, lai neciestu mans staffa gods un dodos viņam līdzi.

WOW! Viņš tiešām mani nemānija, jo koka zarā karājās virvē pakarināta riepa. Es saspringu, jo saodu uz tās mana pāridarītāja smaržu un kā zibens metos viņai virsū. Tur bija ko redzēt, kā es viņu plosīju un atspēlējos par visu. Brīžam es tomēr viņu palaidu vaļā, tad Boss to pacēla galvas augstumā, bet arī tad tā neizpruka no maniem zobiem, es lēcienā to droši satvēru un vairs vaļā tik drīz nelaidu.

Tev vajadzēja redzēt kā Boss par mani brīnījās. Viņš taču nevarēja iedomāties ka tā ir mana mīļākā spēl kopš bērnu kājas, atvaino, ķepas. Boss mani apsēdināja, tad lika man noķert to riepu kad tā ar milzīgu ātrumu traucās man virsū. To tik man vajadzēja, tikt klāt riepai. Es rūcu, plucināju, tad atkal palaidu vaļā. Es jutos kā medībās, es ļāvu riepai pretoties un cīnīties līdzvērtīgi.

Līdzvērtīgi, ko es te sāku muļķības riet? Viņi bija divi, riepa un Boss, bet es viens pats!  Boss, saņemis riepu aiz virves gala, nepārtraukti to raustīja neļaudams man to noķert, bet es protams biju veiklāks par viņiem abiem.

UPS noguru mazliet, bet prāts man uzlabojās par 200% un es, tik vēlreiz apstājies pie krūmiņa, jautri diedzu augšā uz otro stāvu mazgāt ķepas, saņemt ārstniecības kūri un atpūsties, Oma jau mani gaida, kaķi arī. Padzēries, es lepni iekārtojos gultā līdzās omai un skatoties kaut kādu filmu, nejauši iemigu.

Otrdien pa ausu galam dzirdēju, ka man atraduši kur dzīvot, un tik ļoti satraucos, ka ejot lejā pa trepēm tā sāku kaukt, it kā mans pūslis tūlīt eksplodēs. Puika palaida brīvāk pavadu un skrēja man pa trepēm līdz sētas durvīm. Man tiešām ļoti vajadzēja, es ātrāk gribēju tikt pie savā mīļākā krūmiņa, bet, ak mans cukurkauliņ, tur kāju pacēlis lepni stāvēja 14 gadīgs kokerspaniels un to iezīmēja.

Tas nu manai sirsniņai bija par daudz, un es daudz nedomādams šo nekaunīgo kāju satvēru savos varenajos žokļos. Kokers un viņa saimniece kliedza lai laižot vaļā, Boss bārās un vienlaikus mierināja, bet gluži negaidot uzradās oma un atspieda manus žokļus. Kokers paspruka malā un skatījās uz mani pilnīgā neizpratnē par notikušo.

Kamēr manējie, nez par ko, kokera saimniecei atvainojās, es viņam tieši, skaidri un nepārprotami suņu valodā norēju: - Tas nekas, ka esmu te jauniņais, bet manu krūmiņu teff nebūs aiztikt, vau! Un savus vārdus apstiprināju ar nepārprotamu žestu un kopā ar Bossu devāmies otrpus šķūnīšiem apskatīt citas manas iemīļotās vietiņas.

Kad gājām garām riepai, atkal gribēju to paķert zobos un to pastaipīt, bet puika bija manīgāks un man to neļāva veikli pavesdams mani tai garām. Es apstulbu, vēl kas nebūs, kā tu to varēji izdarīt un vari saukties par manu Bosu, bet, kad nogriezāmies ap stūri es visu sapratu. Lūk tur jau bija tā pirmā riepa kuru es te atnesu vairākas dienas atpakaļ, bet nedaudz tālāk koka zarā virvē piesieta karājās tā otra kura jau bija pamatīgi cietusi no maniem zobiem.

Bet pats galvenais, no loga uz manīm ar skaudību nolūkojās jaunais nekaunīgais staffs un no brīnumiem bija gluži vai mēms. Es atspēros un izdarījis pāris skaistas piruetes gaisā ar baudu iekampos piesietajai riepai. Jaunulis ar izbrīnu skatījās uz mani, redzams mācījās no manis, bet klusēja. Es biju satriecis lupatu lēveros šo brašuli. Lai parādītu kas notiks ar viņu nākamreiz, es uzlēcu uz riepas kas gulēja zemē ar visām četrām, un ar zobiem nāvīgā tvērienā iegrābos tajā, skaļi un dusmīgi rūcot to raustīju.

Puika man piespēlēja un tēloja, ka grib man to noņemt. viņš gan neriskēja pieliekties un riepu paraustīt ar roku, un labi vien arī bija ka nemēģināja, bet vienkārši centās ar pavadu mani novilkt no riepas.  Es saspringu tā, ka mani muskuļi paši par sevi sāka spēlēt un es centos noturēties uz riepas un nepalaist to vaļā. Es dusmīgi rūcu, lai arī staffs logā to varētu dzirdēt un nobīties.

Un lūk, viņš jau sāka nervozēt, aizskrēja līdz istabas durvīm, tad atpakaļ pie loga un centās tikt man klāt. Viņam asinis kūsāja, viņš gribēja pierādīt, ka arī ir īsts suns, kaut vēl čurā pietupies, ne kā sunim klājas ar piepaceltu kāju. Un šitais šmurgulis grib man kaut ko sunim labākajos gados kaut ko mācīt? Viņš pat nemāk iezīmēt teritoriju, tā kārtīgi ar pakaļkājām kārpīties. Patracinājis vēl minūtes desmit sīko, es vareni nošķaudījos lai parādītu ko domāju par viņa dusmām, un ar Bossu devāmies augšā.

Es biju varen noguris un apmierināts ar vakara pastaigu. Es gribēju ņammāt un iegulties gultā kopā ar kaķiem un mierīgi pavērot tās jocīgās būtnes kas skraidīja televīzorā.

Ar labu nakti, man nāk miegs, wau!

Komentāri (0)

 
Līdzīgie blogi


Reģistrācija Aizmirsu paroli

munkss (34)

Рейтинг@Mail.ru Top.LV PULS.LV Professional rating system