Pirmās piecas dienas man neko pārāk neatšķīrās. Modos kad gribēju, ēdu kad gribēju, aiz neko pārāk darīt pieskatīju trīs kaķēnus, tad atbalstījies ar priekšķepām pret palodzi vēroju ielu. Es skatījos uz to un cerēju ka ieraudzīšu sudraboto Ford, bet viņš nebrauca garām. Jā, bija citi līdzīgi, bet ne izpūtēja skaņa, nedz uzlīmes uz stikla, nedz saimieka smaržas nebija. Es skumu vērojot ielu un uzmanīgi klausījos vai nedzirdēšo pazīstamas skaņas.
Un rau, agri no rīta visi mani nemodinot aiziet uz darbu, bet amītes Boss ceļas vēlāk un gatavojas viņu vest ārā rīta rasā purniņu mazgāt un izkraidīties vismaz pa sētu. Tas ir pāri maniem spēkiem un es skaļi sevi piesaku. Kaķi protams uz mani skatās kā uz jukušu: - Ko bļausties, paņems arī tevi, un turpina mazgāties. Es jau protams zinu, ka mani izvedīs, bet es gribu kopā ar amerikānieti.
Noskrapst atslēga, nedaudz paveras durvis un es sparīgi gribu drāzst uz ārdurvīm. UPS, kas tie par jokiem? Pirms paspēju paspert pāris soļus, man ap kaklu tiek piestiprināta brezenta kaklasiksna, tai savukārt pavada, bet, es jau tā esmu nocieties, ka drāžu uz ārdurvīm kā plēsts.
Un ko tas deva? Es esmu dusmīgs, ka Boss ar amīti nevar ātri pārvarēt šos 7 metrus tik pat kā es, un es bļauju un lamājos kā medībās aizšauta mežacūka. (ir gadījies būt, zinu ko te reju), bet viņi visu dara apdomīgi.
Izlaiž mūs abus kāpņutelpā un kamēr aizslēdz ārdurvis, liek mums abiem sēdēt. Kas vel nebūs! Vecajās mājās es parēju, saimnieks attaisīja ārdurvis un es varēju skriet pa sētu un aplūkot savus kociņus cik vien sirds vēlas. Nekā nebija, man ir ne tikai balss, man ir zināma pieredze un teikšana!
Es skaļi baros tā ka skan visa kāpņu telpa un rautin raujos uz pirmo stāvu sacenšoties ar amīti. Priekšā dzirdu ielas skaņas, bet tur man neļauj iet, liek iet uz sētu: - sak’ tur daudz krūmu un koku, tur arī mašīnas, bet tur būsi drošībā. Ko lai dara, saite tomēr, bet amīte bez jau aizskrējusi uz sētu un pietupusies.
Ak kucīte mana, kā tu mani pievīli, - es nodomāju un dodos viņai pakaļ uz sētu. Kamēr apostu un aprasinu pāris krūmiņus, šī jau ir pazudusi aiz malkas šķūnīšiem.
Vot, palaidne, domā ka es viņu neatradīšu! – un dodos viņu meklēt. Vispirms apstājos pie viņas atstātās peļķītes, paostu lai būtu pilnīgi pārliecināts, un lai nenojauktu ožu, pats to iezīmēju.
Vakar kad mani staigināja bez kakla siksnas, bet ar pavadiņu, es jau nedaudz izpētīju interesantākās vietas. Viena, protams, ir vārtrūme, un ja vārti ir vaļā, tad var redzēt mašīnas, otra ir aiz šķūnīšiem. Liels kalniņš ar lielu liepu, blakus pusmetrīgs zemesvalnis ar krūmiem, un kaudze ar neaizvestām lielgabarīta mēbelēm.
Un galvenais, sētā nav asfalta, var kārtīgi padzenāt pa sētu, pakārpīt zemi, izrakt kādu saknīti vai zāli. Un kā zeme smaržo – pēc trūdzemes, pēc dabas, pēc dzimtajām mājām.
UPS atkal sakreņķējos, iešu padzenāšu amīti, tāpat jau pēc minūtēm divdesmit vedīs mūs augšā, un pēc mums vedīs ārā to kauslīgo pārīti no blakus istabas. Es uz viņiem skatīšos pa otrā stāva sētaspuses logiem un priecāšos – angļu mastifs pa sētu staigās pavadā, ļoti brīnīsies un uztrauksies par manām smaržām, bet es par to tikai priecāšos. Nedaudz bēdājos, ka arī staffu neņem pavadā, (vajadzētu gan, par to, ka man vakar iekampa rīklē), bet es tomēr uz viņu varu paskatīties no augšas un pasmīnēt savā nedaudz iesirmajā purniņā.
Nu jā, ko lai vēl šodien pastāstu tādu interesantu?
Pastaigas man trīs reizes dienā, pēc pastaigas man kā ķēniņam nomazgā ķepas, kreiso ķepu apsmērē ar kaut ko brūnu kas nedaudz pakož, un tad iedod kādu kārumu. Garšīgi kauliņi, zupa sausā barība parasti ir pēcpusdienā, bet es ar to visu knapi tieku galā, es domāju par savu sportisko ķermeni.
Labi, šoreiz pietiks, esmu noguris to visu diktēt Bosa sekretārei. Līdz rītdienai, WOW