Reizēm gribas paspēt visu, kas iecerēts...bet...reizēm gribas nolēkt no tilta...
ir brīži, kad sajūtos līdz bezgalībai vientuļa un viena...tik auksti, ka gatava būtu nosalt...ai, man gribas saukt...sasildiet taču mani kāds...paņemiet manas nosalušās plaukstas savējās, apskaujiet un palieciet uz brīdi tā pat vienkārši blakus...
cilvēki paskrien viens otram garām...baidās uzdrīkstēties, baidās uzsmaidīt otram...arī es baidos...jo vairums nodomātu, ka esmu mazliet pamuļķe...esmu ielikta rāmjos-sabiedrības rāmjos, bet es laužos ik pa brīdim no 'tiem ārā...vismaz mana iekšējā būtība noteikti!
Un cenšos atrast dzīvei jēgu, bet reizēm man pazūd sajēga, kas vispār apkārt notiek...nē, nevajag jau uzreiz pārprast, ne jau no kādām apreibinošām vielām tas ir tā...
vienkārši...gribas kādu darīt laimīgāku, bet nevaru, nespēju jebkuram pasniegt savu sirsniņu uz paplātes...reizēm man nav saprotams vai tiešām pasaulē nav kāds, kurš nav tikai aprobežots ...vai pārņemts ar sevi, kuram ir sirds krūtīs, kurš spēj domāt un būt patstāvīgs, kurš nedomā, ka mīlestība ir tikai sekss, kurš kaut mazliet sapņo par nākotni un jūt un vēlas just...
un reizēm man gribas ietīties segā...paslēpties savā lielajā gultā no visa un visiem vienkārši nedarīt neko...klausīties kā ārā līst lietus un ...jā, laikam gluži šādā dienā kā šodien....................................................................................... .